“Rudens arī zivsaimniecībā ir ražas un sējas laiks,” saka SIA “Verbus” īpašnieks Raivis Apsītis.
Viņš saimnieko Dzērbenes pagasta “Lejniekos”. 2003.gadā izraka pirmo dīķi, tagad ir seši, kopā aizņem piecus hektārus. Tajos audzē foreles un karpas, citiem zivju audzētājiem – karpu mazuļi.
“Pēdējos gados dīķsaimniecība attīstās. To apliecina arī pieprasījums pēc zivju mazuļiem. Daudzi tos pērk rudenī, bet vairāk tomēr pavasarī. Ja ziema bijusi bargāka, zivis vai nu izsalušas, vai noslāpušas, tiek meklēti mazuļi. Šopavasar ne vienā vien saimniecībā dīķi bija tukši, mazuļu trūka, arī cena bija augstāka,” pastāsta R.Apsītis un atklāj, ka daudzi brauc uz “Lejniekiem” pēc vienvasaras karpu mazuļiem.
Skaista ainava un izmantota zeme
Doma, ka “Lejniekos” varētu nodarboties ar dīķsaimniecību, Elīnai un Raivim Apsīšiem raisījās pamazām. Pirmo ūdenstilpi izraka ieplakā, lai tā laika mājas saimniecei Cimdu Jettiņai aiz loga skaistāka ainava. “Zeme jāapsaimnieko, gribas, lai te sakopts. Tā kopā savijas Jettes mantojuma saglabāšana, ainavas veidošana un saimniekošana. Mums ir arī dažas aitas, noēd krūmainas pļavas, lai nav jāpļauj,” stāsta “Lejnieku” saimniece un piebilst, ka tālākais dīķis no mājas atrodas vien 200 metru un visi redzami pa logu. Raivis atklāj, ka vēl iecerēti trīs dīķi. Tos ierīko, novērtējot reljefu un vietu. “Nelielā teritorija ir ļoti dažāda: smilšains kalniņš, kur aug priedītes, un zemas, mālainas ieplakas, kur aug vien grīslis,” pastāsta Elīna, bet Raivis uzsver, ka ir arī svarīgi, lai nav daudz jārok. “Atliek uzbūvēt dambi un ielikt meniķi,” piebilst dīķsaimnieks.
Visi dīķi ir savienoti, pavasarī tajos savāc virszemes ūdeņus. Raivis uzsver, ka dīķiem jābūt nolaižamiem, ja tā nav, tad tā ir peļķe. Izmantoti dažādi meniķi. Katrā dīķī termometrs rāda, kāda ir ūdens temperatūra virspusē, kāda divu metru dziļumā. “Tā var sekot, cik daudz zivis jābaro. Foreles, ja vasara karsta, nav jābaro,” pastāsta Raivis un piebilst, ka šovasar siltākajā dīķī ūdens temperatūra bijusi teju 30 grādi. Vasaras dīķi pēc nozvejas tiek atstāti izsalšanai ziemā.
Dīķu nolaišana vienmēr “Lejniekos” ir notikums. Tad kā jau uz talku sabrauc tuvi un tāli radi un draugi. Zivju nozvejai izmanto īpašās kastes, kas atvieglo darbu. Nozvejotās zivis ielaiž baseinos. No turienes tās nonāk pie patērētājiem. Baseinos pa ziemu dzīvo arī vienvasaras karpas.
Apsaimniekot dīķi kā mazdārziņu
Raivim zivju audzēšana ir vaļasprieks un arī darbs. Viņš ir arī Latvijas Lauku konsultāciju centra zivsaimniecības eksperts. Zināšanas apguvis kursos un praksē. “Diemžēl Latvijā nevar iegūt akadēmisku zivkopja izglītību. Katrs, kurš darbojas nozarē, to iemācījies, darot un gūstot pieredzi no citiem,” stāsta R.Apsītis un pauž gandarījumu, ka interesentu loks paplašinās. Par to, ka dīķsaimniecība ir perspektīva, zivju audzētājs ir pārliecināts. Viņš rosina ikvienu, kam ir iespējas, pie mājas izrakt dīķi un audzēt zivis.
“Dīķi var uzturēt un apsaimniekot kā mazdārziņu. Tāpat kā izaudzējam ģimenei kartupeļus un burkānus, var izaudzēt zivis. Arī pilsētā mājas dīķītī,” teic Raivis un uzreiz uzsver, ka zivis ir jābaro, tāpat arī dārzeņi taču neizaugs, ja tiem trūks mēslojuma. “Ja nebaros, pieauguma nebūs. Ir daudzi maldīgi priekšstati par zivju audzēšanu. Kaut vai – lai vairāk izaudzētu, dīķī jāielaiž vairāk zivju. Zivju būs vairāk, bet tās neizaugs lielas, katrā dīķī ir noteikta barības bāze. Simts līdz 200 kilogrami zivju uz hektāru, ja vairāk, visām trūks barības. Nelielā dīķī var izaudzēt tonnu, pat divas,” mudina R.Apsītis.
Saimniekam patīk eksperimentēt. Tā 0.25 hektāru nelielā dīķī izaudzējis 1200 kilogramus karpu. “Protams, ir riski, ja kas notiek, visas aiziet bojā un ir zaudējums. Piemājas dīķī gan nav vērts eksperimentēt, tajā bez problēmām var izaudzēt līdz 300 kilogramiem zivju, un ģimenei pietiek. Vasarā var makšķerēt, rudenī dīķi nolaist un ziemai zivis salikt saldētavā kā dārzeņus pagrabā. Zivis pusgadu var turēt saldētavā. Tikai pareizi jāatlaidina, jāieliek ledusskapī, lai tas notiek pamazām,” padomu dod zivju audzētājs un atgādina, ka saimniekam ir jāseko līdzi, kas dīķī notiek, vai zivīm pietiek skābekļa, barības, kā tās jūtas.
Pēdējos gados daudzi grib audzēt amūrus un platpierus, lai tie arī tīra dīķus. “Tā tīrīšana ir nosacīta, izēd zāli, bet atstāj arī barības vielas, lai tās var augt. Amūrs ir specifiska zivs, tam patīk silts ūdens, jo lielāks, jo ēdīs cietāku zāli. Var turēt kopā ar karpām, taču, ja karpas baro, arī amūrs ēdīs barību, ne zāli. Ir pētījumi, lai izaugtu kilogramu liels amūrs, tam jāapēd 70 kilogrami zāles, bet tā nav zivs iecienītākā barība. Var arī ielaist vairāk karpu, un dīķis tā neaizaugs,” stāsta R.Apsītis un skaidro, ka dīķos audzē arī līdakas, Eiropas samus, līņus, var mēģināt brekšus, orfas, asari labi dzīvo. “Karpas kopā ar forelēm gan slimību dēļ nevajadzētu audzēt. Vai vajag audzēt visas, kas dzīvo ezeros? Karūsas ļoti lēni aug, aizņem dīķī vietu.”
Dīķis pie mājas ir arī ūdens resurss. Tā kā vasaras kļūst aizvien karstākas, dārzu laistīšanai pietrūkst ūdens, zivju dīķis ir kā perspektīva ūdens uzkrāšanas vieta.
Dīķi jāaizsargā
Apkārt dīķiem ir elektriskais gans. Tas sargā no ūdriem. Zaudējumus rada gārņi, arī kormorāni, gauras. Bebri regulāri mēģināja apskādēt kādu dambi. “Diemžēl ar to jārēķinās. Putni kļūst aizvien drošāki. Baseinos vismaz zivis ir pasargātas,” saka R.Apsītis.
Jāmāk pārdot
R. Apsītis atzīst, ka tehnoloģiju laikmetā ir ļoti daudz iespēju, kā ražotājam nokļūt līdz patērētājam. “Tas reizē ir arī ļoti grūti, jo nav viena informācijas avota. To ir daudz, katrs patērētājs izmanto savu, arī sociālie mediji ir segmentēti. Katrs izmantojam savu informatīvo telpu,” vērtē zivju audzētājs. Viņš foreles un karpas pieved klientiem Cēsīs, Rīgā, Jelgavā. Dzērbenē izaudzētās zivis daudzi jau pazīst kā “Dzērbenes foreles”. Iegādāts piemērots transports, lai zivis vestu pircējiem. “Dzērbenes foreles” savā ēdienkartē iekļauj aizvien vairāk restorānu, Cēsīs - “Kest” un “Jāņoga”. “Izdevīgāk ir pārdot iespējami ātrāk. Ir izveidojusies laba sadarbība ar vairākiem darba kolektīviem. Cilvēkiem ērti – zivis tiek pievestas klāt. Pērn uz Ziemassvētkiem karpu vairs nebija,” bilst R.Apsītis.
Ne viens vien regulāri uzsver, ka veikalos nav vietējo zivju. Tam piekrīt arī R.Apsītis. Vispirms jau dīķsaimnieki nevar piedāvāt tik daudz produkcijas, lai ieinteresētu veikalus, kā arī nelielie audzētāji nevar atļauties pārdot zivis par tik zemu cenu, kādu piedāvā tirgotāji. Izdevīgāk tirgot pašiem, un tā pircēji var tikt pie lētākām zivīm, nekā tās būtu veikalā.
“Mums jākonkurē ar lietuviešiem. Veikalos ir viņu audzētās karpas. Var nopirkt arī Norvēģijas varavīksnes foreles,” teic R.Apsītis.
Domājot par nākotni, dīķsaimnieks uzsver, ka ļoti nepieciešams pārstrādes cehs. Patlaban tiek izmantots ārpakalpojums, un klienti saņem jau iztīrītas zivis, kā arī fileju.
Justies labi
Elīna un Raivis Apsīši uzsver, ka “Lejniekos” saimnieko ar prieku. “Te darbā izbaudām visus gadalaikus, redzam, kā katrs izraktais dīķis maina ainavu,” saka Elīna, bet Raivis atgādina, ka Vidzemes mālainās ieplakas ir ļoti piemērotas, lai ierīkotu dīķi.
Komentāri