Sestdien ar kaimiņu Kārli bijām nolēmuši aizšaut ekskursijā uz Valmieras jauno tirdzniecības centru. Kā smejies, pensija iztērēta vēl nav, varbūt kaut kas iekrīt, un sākumā tak jābūt atlaidēm. Bet tad kaimiņš kaut kur internetā atrada informāciju, ka sestdien pasaulē atzīmē “Dienu bez iepirkšanās”. Pirms 15 gadiem tā sākusies Kanādā, un šogad to atzīmēs aptuveni 50 valstīs. Šajā dienā cilvēkus aicinot 24 stundas atturēties no pirkšanas. Tiesa, neatradām informāciju, vai arī Latvijā tā ir saistoša. Bet ja nu tomēr, tad veikali būs ciet, jo kāda jēga tos turēt vaļā, ja neviens pircējs nenāks! Taču tad kā vēss alus malks karstā vasaras dienā pār mums nolija apskaidrība – nez kam būtu jānotiek, lai latvieti sestdienā atturētu no iepirkšanās. Veikalu ķemmēšana taču lielai daļai jau kļuvusi par vaļasprieku. Galu galā tak jāsteidz pirkties, jo pat Ministru prezidents skaidri un gaiši pateicis, ka tik labu laiku mums vairs nebūs. Drusku jau mūs ar Kārli šī atzīšanās sašāva, jo bijām domājuši, ka vēl nedaudz jāpaciešas, un sāksies Latvijai labie laiki, bet izrādās, tie pagājuši. Žēl, ka mums tie pagāja pilnīgi garām, gluži kā pastnieks gada sākumā, kad visas tās adreses bija sajukušas. Laikam arī tiem labajiem laikiem mūsu adreses nebija iedotas. Pēc šī secinājuma nācās pat bāriņā sameklēt zāļu devu. Un tad nonācām pie secinājuma, kā nošaut divus zaķus ar reizi. Proti, aizbrauksim uz veikalu, bet neko nepirksim, tā teikt, izpētīsim vien sortimentu. Tad būsim īstenojuši savu ieceri un arī iesaistījušies “Dienā bez iepirkšanās”. Lai gan, patiesību sakot, mums, pensionāriem, jau katra otrā diena ir bez iepirkšanās.
