Drustos skaistāko kalnu kopš senlaikiem cilvēki nodēvējuši par Piltiņkalnu. Iespējams, nosaukums cēlies no vārda piltinš, kas nozīmē pils, pilīte, pilskalns. Citi to dēvē
arī par Tiltiņkalnu, jo lejā te kādreiz bijusi upīte. Varbūt nosaukums radies no saiknes ar debesīm. “ Kāds pāris no Gulbenes izbraukāja visus Drustus un meklēja Mīlestības kalnu. Atrada Piltiņkalnu, un tas bija īstais. Kādreiz te bijis Saules kalns. Latvijā tādu ir daudz. Katram ar šo vietu rodas savas asociācijas,” stāsta Ojārs Rode. Viņš un tautskolieši (tautskolas “99 baltie zirgi” kolēģi) ir Piltiņkalna saimnieki. Jau vairākus gadus to nomā no pašvaldības.
Piltiņkalns daudziem kļuvis par svētvietu, kur gūt spēkus, attīrīt domas un dvēseli. Tajā var uzkāpt pa deviņiem lokiem, veicot sešus kilometrus, sakārtot domas, izejot labirintu, šaubās meklēt atbildes. Arī tos, kuri neinteresējas ne par tautas tradīcijām, ne dabas spēkiem, šajā kalnā pārņem īpaša sajūta.
Pirms 24 gadiem Piltiņkalnā sāka svinēt Jāņus. Kāpēc tieši te? Skaistāka kalna apkārtnē nav. Neapaudzis, apkārt pļava. Visos gadalaikos no virsotnes paveras skaista ainava. “Varbūt tāpēc, bet, iespējams, kādi spēki mūs šurp virzīja. Pieļauju, ka uz Drustiem atnācu šī kalna dēļ. Tam ir īpatnēja pievilkšanas spēja. Te svinam Jāņus, bet cilvēki šurp brauc ikdienā, meditēt, staigāt pa takām,” stāsta Ojārs. Viņš ir pārliecināts, ka kādreiz te darbojušies priesteri, bijusi svētvieta. Kā daudzviet pasaulē, arī šī piesārņota, galvenokārt ar upurēšanu aizsārņoti kanāli starp debesīm un zemi un
svētvieta nefunkcionē. “Pie manis atnāca sapnis. Eju kalnā. Lai tajā uzkāptu, jāiziet deviņas terases, katrā ir labirints. Cik tālu skatiens sniedzas, visur labirinti. Izejot cauri, kalnā tiku. Pamodies tūlīt uz papīra uzzīmēju, “ par ideju, ka arī Piltiņkalnā vajag labirintu, stāsta Ojārs Rode. Tā zīmējums nogulēja vairākus gadus. Par to viņš stāstījis daudziem. “Tad man uzdāvināja grāmatu “Pasaules svētvietas”. Tā grāmata man jau bija, bet nebiju pat izšķirstījis. Šo atvēru. Nonācu pie Šartras katedrāles. Pārsteigums bija milzīgs – mans zīmējums. Lai nokļūtu dievišķajā punktā, jāiet pāri labirintam. Bet mums taču arī ir šis punkts – kalnā. Pārliecība bija tik spēcīga, ka nākamajā dienā uzzīmēju mērogā. Kur to ierīkot? Sākumā šķita – kalna malā. Aizgāju uz mežu, man vajadzēja dabūt rungu, lai iezīmētu vietu. Nē, tam jābūt tuvu virsotnei. Vēlāk izrādījās, labirinta vidū ir avots. Sāku rakt tādā virzienā, kādā jāiet, lai enerģija plūstu. Uzaicināju draugus, radus. Sanāca kādi desmit cilvēki. Pa dienu izrakām tikai vienu apli. Tad kāds pajautāja: “Ko jūs tur darāt?” Vēlreiz parādīju uzzīmēto labirintu, un meita teica: “Bet es taču tev to rādīju, tas ir no Šartras katedrāles.” Kad viņa stāstījusi, nebiju pievērsis uzmanību,” pirms dažiem gadiem notikušajā kavējas Ojārs Rode.
Labirints tika izrakts, bet īstas skaidrības, kāpēc, nebija. Rīgā dzīvo labirintu pētniece. Ojārs aizbrauca pie viņas. Rādīja bildi. Sajuzdama pārāk spēcīgu enerģiju, viņa pastūmusi to malā. “Viņa arī izstāstīja, ka labirints ir iekšējai sakārtošanai, līdzsvaram. Pēc zinātājas stāstītā, ir septiņu līmeņu labirinti, pasaulē dominē pirmā un otrā, Drustos esot ceturtā vai piektā līmeņa,” stāsta Ojārs un atgādina, ka labirints ir ejas, pa kurām maldies, vari nonākt strupceļā, meklē izeju. Pirmie labirinti bijuši tieši tādi – ej un meklē! Šajā nav jāmeklē. Ir tikai maza grūtības pakāpe.
Kāds tad ir šis Šartra katedrāles labirints? Plānojums pakārtots sakrālā „Dzīves zieda” principiem, sasaistot un skaidri iezīmējot būtiskākos katedrāles mezglu punktus. Starp tiem meklējams arī mistikas apvītais katedrāles „svētais centrs”, kas izstarojot īpašu enerģiju un spēku. Tāda pati saskaņa veidojas labirintam un „dzīves zieda” rakstam ar logu rozetēm. Tās veido it kā trešo dimensiju. Noteiktās dienās, saulei spīdot cauri loga rozetes mozaīkai, veidojas noteikti krāsu atveidi labirinta centrā. Tajā ir paslēpts kalendārs ar 365 baltiem un 273 melniem akmeņiem, atbilstoši Saules un Mēness kalendāra dienu skaitam. Tajā ietverti 34 pagriezieni – zīmīgs skaitlis. 33 apzīmē pāreju citā dimensijā, bet 34 simbolizē pabeigtu pāreju un jauna posma sākumu.
Piltiņkalna labirintā arī ir Dzīvības koks. Skaidri iezīmējas ieeja un izeja, metot lokus, nomaldīties nevar. Daži tomēr nomaldās. Ojārs pārliecināts, šis cilvēks vēl meklē, maldās.
Piltiņkalna labirinta veidotājiem noskaidrojās jēga un nozīme. Tagad to izmanto visos svētkos, arī Jāņos. Pirms kalnā svini svētkus – izej labirintu, sakārto sevi. “Kalnā esam arī Rudens Māras dienā, 15.augustā – tā zemes bioloģiskās aktivitātes diena. Pirmoreiz Ziemassvētkos te biju viens, tad pāris, pēc sabrauca 50, nu jau vēl vairāk. Velkam bluķi, ejam apkārt kalnam, izsakām lūgumu Dievam. Padziedam, ejam rotaļās. Ir cilvēki, kam vajag rituālu. Lieldienas svinam nevis pirmajā svētdienā pēc pilnmēness, bet pilnmēnesī. Ir sajūta, ka tā īstā reize. Vēl iezīmējas pilnmēness diena pirms Jāņiem. Pirms trim gadiem salasījās pulciņš ielīgot. Iekūrām ugunskuru. Saule rietēja, tieši pretī pilnmēness, ugunskurs vidū. Sapratām, kāpēc esam te. Riets un lēkts – vienotības zīme. Daudzās tautasdziesmās Mēness dzenas pakaļ Saulei, nevar panākt. Varbūt kādreiz tautasdziesma atradīs risinājumu, Mēness panāks Sauli, un viņi apprecēsies. Pilnība būs tad, kad būs vienotība, “ stāsta Ojārs Rode.
Pēc tam uz Piltiņkalnu sākuši braukt
sufisti, budisti. Ne viens, divi, daudzi. Kaut kas viņus te pievelk. Kādam Ripoče Lamam Piltiņkalnā bijusi vīzija. Viņš redzējis Tibetas kalnus Austrumos un Budu, atnācis te, apmetis loku kā bezgalības – vienotības zīmi un atgriezies Tibetā. Pērnruden atbraucis šamanis no Kanādas. Viņam sapnī dots uzdevums atbraukt uz Latviju. Nezinājis, kāpēc. Pēc meditācijas viesis atzinis, ka šis kalns nav tikai Latvijai, bet pasaulei enerģijas tīklā nozīmīgs. Kalns, kur lemjami tautu likteņi. Piltiņkalnā laulājies šamanis, te viņa ģimene
bērnam rīkojusi krustabas. Daži teikuši, ka arī dziedinājušies labirintā. “Mūsu uzdevums – atbrīvot kalnu no sārņiem, būt te, dziedāt,” uzsver Ojārs Rode un turpina par deviņiem lokiem apkārt kalnam. Tas ir lokveida labirints. Kalnā kāpējs savāc labo un uznes augšā. “Taka sākas lejā. Vairāki stāstījuši, ka, ejot pa spirāli, domās iziet savu dzīvi. Latviešiem devītnieks ir pabeigtība. Austrumos – septītnieks. Man pat teikuši – vajadzēja septiņus lokus. Deviņi apļi ir attīstība,” skaidro Piltiņkalna saimnieks.
Labirinti Latvijā kļūst populāri. Drīz pēc tam, kad to izveidoja Drustos, tāds tapa arī Zilajā kalnā. Tajā arī nav īpašas maldīšanās, no akmeņiem izlikti loki, jāiet saules virzienā. Vēl viens ir pa ceļam uz Zilo kalnu, arī pie Krimuldas baznīcas, Dundagā, Iecavā un citviet.
Komentāri