Cēsniece Marta Sautiņa jau piecus gadus cītīgi nodevusies arheoloģes pienākumu veikšanai. Lai gan jaunā sieviete apgalvo, ka nākotnē vēlētos būt ciešāk saistīta ar dizaina un interjera lietām, tomēr nenoliedz, ka arheoloģijā pieredzētais ir devis daudz.
“Šajā jomā aizvadīts jau krietns laika sprīdis. Iesaistīšanās arheoloģijā nāca pavisam nejauši. Meklēju vienkārši vasaras darbu, bet viss kļuva daudz nopietnāk. Taču sākumā bija grūti. Neko jau iepriekš īsti nezināju ne par arheoloģiju, ne šī darba specifiku. Iedeva man kapli, sāku kaut ko rakt un meklēt. Taču lielākais trakums, ko tagad atceros, bija situācija, kad atradu bruņas. Ko es toreiz darīju? Pamanījusi kaut ko aizdomīgu, ar varu un atspērusies rāvu laukā no zemes. Tagad pašai tas liekas kaut kāds ārprāts,” saka Marta un piebilst, ka senlietas ļoti uzmanīgi jāattīra no zemes, rūpīgi, ka tik kaut kas nenotiek.
“Patiesībā pagāja krietns laiks, kamēr iemācījos visus noteikumus, ko drīkst un ko ne. Un jāsaka – arheologa darbs ir ļoti uzmanīgs un rūpīgs. Tur nevar pieskriet un ātri, ātri kaut ko sadarīt,” saka Marta un atklāj, ka nekad nav baidījusies no tā, ko zemes dzīles slēpj.
“Esmu atradusi vairākas monētas, lodes, krūšu bruņas un, protams, neskaitāmu daudzumu kaulu, gan cilvēku, gan dzīvnieku. Noslēdzot katru sezonu, man tie vēl ir jāmazgā, jāžāvē un jāskaita. Katru gadu to sanāk vairāk par 20 tūkstošiem. Tā kā tas viss jau ir pierasts,” atzīst Marta un uz jautājumu, kādēļ nav izvēlējusies studēt vēsturi, atbild: “Es neesmu vēstures cilvēks. Nekad neesmu varējusi galvā paturēt gada skaitļus. Labi, ja atceros, kad sācies un kad beidzies Pirmais pasaules karš. Es sirdī esmu mākslinieciskas dabas cilvēks. Mani vairāk saista māksla, bet nenoliedzu, ka arheoloģijā pavadītais laiks bija jauks. Dažkārt pat gadījās, ka naktīs gulēt nevarēju, visu laiku jādomā – kas tur būs, ko atradīšu? Vai zelta podi būs vai mīnas? Turklāt, atrodot jebkuru senlietu, iedomājos, kā tā lietota, izmantota. It kā izdzīvoju līdzi visus notikumus – karus, nemierus, slepkavības vai tā laika sadzīves apstākļus. Pret jebkuru senlietu negribot rodas bijība un cieņa. Tas nav vienkārši krāms. Kādreiz iedomājos, ja vien senlietas spētu runāt, tās tik daudz ko interesantu un aizraujošu pavēstītu. Bet tā kā tās nerunā, tad vēsturnieku pienākums ir atklāt vēsturi un salikt visu pa plauktiņiem.”
Cēsniece nenoliedz, ka šis darbs viņai ļāvis tuvāk iepazīt un izprast arī savu pilsētu. Taču, lai arī Marta atklāj, ka pagaidām arheoloģijas brīnumiem metīs mieru, viņa neslēpj, ka vēl kaut ko atrast gribētu.
“Pirms vēl sāku strādāt, viena meitene bija atradusi gredzenu ar visu dārgakmeni. Bet es? Es drīzāk gribētu uziet uzreiz lādi, pilnu ar zelta monētām un dārglietām. Apnicis pa monētai vien lasīt pa pilsētas bruģi. Varētu uzreiz kaut ko iespaidīgu atrast,” smejas Marta un neslēpj, ka šobrīd apgūst interjera dizaina specialitāti.
“Vienmēr esmu to gribējusi apgūt. Turklāt šobrīd tas ir topā. Ikviens vēlas skaisti mēbelētu un iekārtotu dzīvokli. Pati? Es gribētu mājiņu klusā meža nostūrī, ar malku kurināmu krāsniņu. Tādu senlatviešu stilā no koka, ar dabīgām pītām mēbelēm. Man vajag gaisu. Pilsētā liekas, ka nav ko elpot,” saka Marta un, jautāta par pašreizējo dzīvi Rīgā, saka: “Tas ir pagaidu variants. Taču, ja man tagad liktu izšķirties starp Rīgu un Cēsīm, es teiktu – Sigulda. Tur es gribētu dzīvot. Tur ir skaista daba, Gaujas senlejas vietas. Cēsis? Ir patīkami reizi mēnesī atbraukt un redzēt, ka baznīcas tornis nāk pretim. Visas pilsētas mājas ir pazīstamas kopš bērnības. Tik cilvēki ir sveši. Mana vecuma jaunieši jau ir prom. Laikam jaunā paaudze aug.”
Komentāri