Julianna Rakule, kā allaž, ir skrējienā. Jāpaspēj uz vingrošanu, rokdarbu nodarbību, ansambļa mēģinājumu, vēl arī mazmeitas mūzikas skolā koncerts. Bet mājā pie loga jau sadīgušas lobēlijas, celozijas, balzamīnes, bet pikantie pipari zied.
– Slimībai es nekad neesmu viegli padevusies. Kad nevaru, paguļu, kad bija pavisam traki, nevarēju pati ne tikai paiet, bet pat paēst, tad tik domāju, kas man vēl jāpadara, – tā slimības gaitu visa mūža garumā raksturo Jūlija, tā viņu sauc ne tikai ģimenē, bet visi, kas pazīst.
Slimība ar galvas sāpēm, reiboņiem parādījusies 18 gadu vecumā. Ārsti zinājuši, bet slēpuši, jo Jūlija izmācījusies par medicīnas māsu un nesapratusi, kāpēc kolēģi pret viņu tā dīvaini izturas, nerāda slimnieka kartīti. Kad uz tās ieraudzījusi divus lielus burtus MS, vēl nesapratusi, ka tie nozīmē – multiplā skleroze.
– Dziednieki mani izvilka. Kaut neticēju, ka tā var notikt. Pēc sešiem gadiem satiku ārsti, kura mani bija redzējusi guļošu, brīnījās, vien noprasīja, kādas zāles dzeru. Es nu saucu, bet viņa skaidri pārjautāja – pie tantiņas brauc? Atzinos. Un daktere noteica: “Pareizi.” Kā lai nebrīnās, ja es, guļošā, kas pati matus nevarēja izmazgāt, pēc gada ar izkapti āboliņu pļāvu,” tagad ar gandarījumu par uzvaru cīņā ar slimību stāsta Jūlija.
Vēlāk viņa ieguva arī autovadītāja tiesības, strādāja kolhozā par putnu fermas vadītāju tepat Pieškalnos, dziedāja korī, kopa savu zemnieku saimniecību, strādāja par medicīnas māsu “Cīrulīšos”. Kad veselība pasliktinājās, tad ārsti piešķīra invaliditātes grupu, tiklīdz Jūlija jutās labāk, viņa aizmirsa to pagarināt, līdz atkal pēc tās bija nepieciešamība. Tagad Jūlija ir beztermiņa 2.grupas invalīde.
– Visu varu, tikai ne sēdēt dīkā un neko nedarīt. Visus rokdarbus protu. Pa kuru laiku tamborēju, izšuju baltos darbus, adu, aužu? Kad skatos televizoru. Nu, nevaru sēdēt un skatīties, – stāsta Jūlija. Viņa rāda meitai vasarai notamborēto lina kleitu un lepojas, ka mazmeita folkloras ansamblī var uzstāties viņas darinātā tērpā. “Kādreiz ar rokdarbiem otru maizīti pelnīju. Par noadītiem džemperiem meitai pūru sagatavoju. Meitu un vedeklu mičoja manis darinātos tautas tērpos,” tā Jūlija.
Viņas māja “Klintis” ir pagasta sakoptāko sētu vidū kopš 1985.gada. Pašas zemītē tiek izaudzēts viss ģimenes galdam nepieciešamais.
“Mazbērniem ļoti garšo zemenes, pērn pirmo ražu garšojām. Iestādīti pieci tūkstoši stādu, ir arī avenes, ābeles, ķirši, plūmes, cidonijas, siltumnīcā izaug tomāti, gurķi, pirmie salāti un garšaugi, dārzā saknes – nu viss kā laukos,” apsviedīgumu neslēpdama, stāsta Jūlija un vēl piebilst, lai atbrauc vasarā, kad viss apkārt zied, kad vakaros no purva ceļas migla, putni dzied, dūc bites un saimniecei nes veselīgu medu.
Komentāri