Cimdu Jettiņa simtgadē uzrunā paaudzes

Domās iegrimusi, gaišu smaidu no fotogrāfijas noraugās Jette Užāne, Cimdu Jettiņa.

Katru sagaida un it kā jautā: “Gribat kādu stāstu? Ko šodien domājat par mani?” un parāda ceļu uz izstādi “Dzīvais cimds” Cēsu pils augšējā stāvā. Lēni veram durvis, un sākas stāsts. To atklāt palīdz vairāk nekā simts cimdu pāri. Tikai jālasa rakstos. Un jāieklausās Jettes dienu grāmatu fragmentos, kur ierakstīts viss sūrais laimīga cilvēka tapšanas ceļš. Jāpakavējas, bez steigas, kā jau ciemu reizē, jāpadzer kafija. Var piesēst paadīt.

“Cimdu Jettiņai simts gadu. Viņas stāsts ir īpašs, un tajā viņa māca nepadoties, būt stipriem, radošiem, māca, ka pasaules idejām nav robežu, ka tās var realizēt, māca, ka vismazākajā skudrā, smilgā, mazajā cimdiņā un lielajā, mazā cilvēka, kas dzīvo laukos, dzīvē ir liels pasaules mērogs. Katrā mazajā cimdiņā ir liela pasaule. To svarīgi atcerēties. Vēl, šķiet, viņa mūs atgriež pie latviskās tradīcijas, kad latviešu sieviete gāja pa pļavām un varēja uzadīt to, ko redzēja. Viņa neskatījās grāmatā, nemeklēja, kad kāds pateiks, vai tas cimds pareizs vai ne. Skatījās un adīja cūkactiņas un auna ragus, cirvīšus… Kad iedziļināmies cimdu rakstu nosaukumos, pamazām veram vaļā to pasauli, ko latviešu sieviete māca – skatīties dabā. Jette adīja, ko redzēja, viņa šodien atgādina, cik radoša ir latviešu sieviete. Viņas dzīve mums dod drosmi, spēku, spītu un sparu,” saka Elīna Apsīte, Jettes mantojuma glabātāja, biedrības “Cimdu ceļš” vadītāja un izstādes kuratore.

Izstāde tapa, satiekoties E.Apsītei un Cēsu muzeja direktorei Inārai Bulai, kad abas vienojās: “Darām!” Tika piesaistīti dizaina studijas “Overpriced” mākslinieki, ainavu arhitekti, floriste, komponists, videomākslinieks un kokamatnieks.

“Cimdos caur mazām, sīkām lietiņām, kas Jettei bija apkārt un kuras viņa ieadīja, viņa runā par lielo pasaules kārtību. Arī šī izstāde veidota vispirms no sīkām, mazām lietām, kas redzamas uz katra cimdiņa. Turklāt izstādi esam iekārtojuši tā, lai bērni un cilvēki ar īpašām vajadzībām tos varētu redzēt. Un arī pati Jette. Tā mācāmies pazemību, pietāti pret mazām lietām, ” stāsta E.Apsīte un uzsver, ka piedomāts pie izstādes noformējuma. Cimdu stāsti, fragmenti no dienu grāmatām uz sienām, apraksti rakstīti ar roku, skan daba un balsis, kas stāsta, atgādina, mudina padomāt. Un atklāj Cimdu Jettiņu. Apmeklētāji nevar izskriet cauri izstādei, jo ik uz soļa kaut kas piesaista uzmanību. Gribas kārtīgāk apskatīt Jettes Užānes dzimtos, kokos ieaugušos “Lejniekus”, no kuriem pasaules ceļus sāk viņas adītie cimdi, sadzirdēt domas…
Izstādes atklāšanā daudzkārt tiek uzsvērts – viņa nebija vien cimdu adītāja, radītāja, arī filozofe, dabas vērotāja, stāstniece. To saka ne tikai tie, kuri viņu pazina. “Prieks, ka arī jauniem cilvēkiem patīk tas, ko darīja Jette. Būtiski ir uz viņas cimdu vēstījumu paskatīties jaunu cilvēku acīm,” uzsver E.Apsīte, bet dizaineris Aigars Mamis skaidro: “Bijām gatavi veidot izstādi. Daudz cimdu vienuviet nav viegli izstādīt. Iepazinām Jetti, viņas dzīvi, pasauli. Viņai būtisks bija stāsts un darbošanās, tāpēc pie katra no cikliem ir arī grozs un uzdevumi. Izstāde ir par skaistu, dvēselē bagātu cilvēku.”

Ainavu arhitekte, dabas materiālu dizainere Gaiva Mičule pauž pārliecību, ka cimdus var izcelt vien uz dabas fona. Izstādes veidotāju komanda nešaubījās izstādē ienest dabu. “Tas bija izaicinājums – nedekorēt, nerotāt, bet radīt fonu skaistajam. Lielā cilvēka plašā sirds nevar atstāt vienaldzīgu,” par Cimdu Jettiņu saka G.Mičule.

Cēsu pilī ienākusi dzērbeniete Cimdu Jettiņa un ļauj atklāt savu pasauli – to, ko redz aiz loga, kas priecē -, liek pārdomāt un stāsta stāstus. Cimdi ar Laimas, Māras un Zemes zīmēm, cimdu cikli “Vecās mājas jaunība”, gleznu cimdi ar Dž.Skulmes, K.Mies­nieka, L.Mūrnieka, K.Sūniņa, V.Purvīša darbiem, Rēriha motīvs, I.Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, turpat R.Kaudzītes “Brūk­lenājs”, Rozenštrauha “Vecpie­bal­gas ūdensrozes”, “Es dziedāšu par tevi tēvu zeme” un baltie cimdi “Koku cikls”. Nevar nepamanīt politiskos cimdus, piemēram, “Pārkārtošanās”. Par tiem Jette teikusi: “ Adīti PSRS izsludinātās perestroikas laikā. Man taču arī bija jāpārkārtojas, tad nu valnīti uzadīju cimdiņa galā.” Vēl arī “Saeimas vēlēšanas”, “Latvijas Tautas frontei” un citi. Vairāk nekā simts pāri Jettes atstātā mantojuma. Tie glabājas Cēsu Vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Na­cionālā vēstures muzeja, LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, Latvijas Et­nogrāfiskā brīvdabas muzeja, Ādolfa Alu­nāna memoriālā muzeja Jelgavā krājumā, kā arī kultūras un izglītības biedrības “Cimdu Ceļš”, kas dibināta Jettes Užānes mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai, kā arī Elīnas Apsītes privātajā kolekcijā.

““Dzīvais cimds” ar redzes, taustes un skaņas palīdzību ļaus piedzīvot Jettes Užānes pasauli, daudz intensīvāk izjūtot arī savu autentiskumu. Un, iespējams, iepazīstoties ar izcila un stipra cilvēka dzīvesstāstu, ļaus uzdrošināties arī savu dzīvi veidot kā mākslas darbu,” uzsver izstādes rīkotāji.

Pārdomātu, filozofiski dziļu, precīzu un skaistu dzīves un mūža darba atainojumu Cimdu Jettiņa saņem simts gadu jubilejā. Bet Muzeju naktī Izstāžu namā notika laikmetīgās dejas izrādē “Kā man gribas iet”, kurā tika izdejots viņas dzīvesstāsts. Pils pagalmā lietuviešu keramiķu Irēnas un Viļus Svižēļu skulptūra “Dzīvais cimds”.  ”Atmiņas un māksla ir tās, kas savieno laiku. Caur cimdu nāk dzīvība – saknes, lapotne. Cimds izaug,” saka Irē­na, un viņas teikto papildina mākslas zinātnieks Māris Bran­cis: “Cimdu Jettiņas unikālā cimdu adīšana – gobelēna veidošanas tehnika saglabāsies kā spilgta daiļamatniecības lappuse, bet viņas dzīvesstāsts apliecina latvisko varēšanu.”