Jau maziem bērniem māca, ka uguns ir lielākā nelaime un ar to jokot nevar. Arī līgatnieši pagājušās nedēļas nogalē piedzīvoja uguns posta nesto nelaimes garšu.
Nedēļas vidū Līgatnē pie nodegušās Rīgas ielas 1. ēkas rosījās līgatnieši un kopa ugunsgrēka radīto
postu. Tostarp bija arī pilsētas iedzīvotājs Aldis Kačanovs, kurš liktenīgajā naktī, daudz nedomādams, metās glābt kaimiņus.
“Pa oglēm vien dzīvojam,” saka Aldis, rādīdams melnās rokas. Puisis līdz ar citiem līgatniešiem strādā pie pussadegušās ēkas gruvešu nokopšanas.
Jautāts, kas tad īsti notika liktenīgajā naktī, Aldis stāsta: “Pārnācu mājās no darba, jau biju noģērbis bikses, nomazgājis kājas un domāju doties pie miera, kad izdzirdēju laukā kaimiņieni saucam, ka degot māja. Sākumā nesapratu, kas deg, kur deg? Izskrēju laukā vienās apakšbiksēs, maiciņā un čībās. Redzēju, ka liesmās kaimiņmāja, kurā dzīvoja vairākas ģimenes, pie tam daudzi pensionāri. Nevaru vairs pateikt, ko tajā mirklī domāju, ja vispār kaut ko domāju. Skrēju dzīvokļos pie tantiņām un mēģināju dabūt laukā no telpām. Prasīju, vai mājās ir nauda vai kas cits svarīgs, ko ātri paķert līdzi,” stāsta Aldis un piebilst, ka lielākoties neviens no iemītniekiem nezināja, ka māja deg. Cilvēki jau bija aizgājuši gulēt un ieslīguši pirmajā saldajā miegā.
“Kad mājas iedzīvotājus jau bijām dabūjuši laukā, iedomājos par gāzes baloniem. Vienā momentā skrēju pa dzīvokļiem un nesu tos laukā, baidīdamies, ka tie neuziet gaisā. Vēlāk jutu, ka pašam kļūst slikti. Nolīdu maliņā pie sētas un sāku vemt asinis. Tad nokritu bezsamaņā un pamodos nedaudz vēlāk, kad mani
turpat aprūpēja sabraukušie mediķi,” notikušo atminas jaunais vīrietis.
Aldis stāsta, ka nebijis arī tā, ka visi būtu bļāvuši vai neizpratnē skraidījuši. Katrs zinājis savu darbu un to, kur un kam palīdzēt.
“Negribu teikt, ka esmu vienīgais varonis. Paldies jāsaka visiem kaimiņiem. Viss notika ļoti organizēti. Kaimiņi palīdzēja cits citam, daudz nedomājot. Uzvārīja kādam tēju, citam pasniedza savas čības un
mierināja ikvienu nelaimē nonākušo,” saka Aldis un atzīst, ka patiesībā nemaz nevar izstāstīt un uzrakstīt to, kas noticis.
“Tās ir lielākās briesmas, kas cilvēka dzīvē var notikt. Man tajā mirklī svarīgākais bija ieskriet un kaut vai brīdināt cilvēkus par to, ka māja deg. Un tā rīkotos ikviens. Domāju, katram kārtīgam latvietim tas ir pienākums. Jāiet kaut caur uguni vai ūdeni, bet jāglābj otra dzīvība,” pārdomās dalās Aldis un piebilst, ka nekad iepriekš dzīvē ar šādu nelaimi nebija nācies saskarties.
“Tagad zinu, ko nozīmē uguns vārda vistiešākajā nozīmē. Arī manā rīcībā nebija bailes vai histērija. Visu darīju apdomāti un zināju, ka galvenais ir cilvēki. Pēc tam varēja domāt par televizoriem vai segām,” saka palīdzīgās rokas sniedzējs un vērtē mūsu glābšanas dienestu sagatavotību.
“Lai arī ar nokavēšanos, bet ugunsdzēsēji atbrauca. Taču tām vecajām mašīnām šļūtenes ir cauras, ūdens gāzās pa zemi. Cik ilgs laiks pagāja, kamēr ūdeni normāli pieslēdza! Taču ugunsdzēsēji pildīja savu darbu. Vienam pat antena uzkrita uz galvas,” stāsta Aldis.
Jautāts par līgatniešu pašreizējo emocionālo stāvokli, jaunais vīrietis saka: “Kādas emocijas? Dažiem mājas iedzīvotājiem nodega viss, citiem kaut kas palicis. Domāju, ka visi vēl ir diezgan apjukuši. Vārdos to neizteikt. Taču prieks, ka visi palika dzīvi, izņemot, protams, vīrieti, kura dēļ šī māja nodega. Pie tam šī jau ir trešā māja, kurā vīrietis izraisīja ugunsgrēku. Ir žēl, ka šāda cilvēka dēļ tagad jācieš visiem. Domāju, ka ugunsgrēks sākās no cigaretes. Tas jau ir ātri. Izsmēķis gultā gruzd, kamēr pēc stundas jau dīvāns deg. Un ko cilvēks, būdams alkohola reibumā vispār var saprast?” ar dziļu nopūtu saka Aldis un sarunas beigās vēl piebilst, ka jūtas nedaudz samulsis par dažādo masu mediju uzmanību.
“Slavenība? Par to gan, glābjot cilvēkus, nedomā. Taču ir prieks, ka cilvēki pasaka paldies. Tajā mirklī bija jāskrien. Kaut čībās… Bet tās gan laikam kaut kur nodegušas… Taču tas ir sīkums. Cilvēku dzīvības ir glābtas, bet mantas dzīvē vēl nopirks.”
Komentāri