Skatoties uz vēstures liecībām, priekšmetiem, kas redzami ekspozīcijā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā vai muzeja atklātajā krājumā Rīgas ielā, aizdomājos, kā lietas nonāk muzejā un kas ar tām notiek tālāk. Tāpēc devos pie Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītājas, galvenās krājumu glabātājas Daces Tabūnes, lai to noskaidrotu.
Senā un jaunākā vēsture
Muzeja krājumā gandrīz 90 pastāvēšanas gados nonācis vairāk nekā 150 000 dažādu vēstures liecību – priekšmeti, dokumenti, fotogrāfijas un daudz kas cits. Neliela daļa saņemta mantojumā no pirmskara laikiem, pārējais
komplektēts, sākot no 60.gadiem.
D. Tabūne norāda, ka ir apstiprināta krājumu komplektēšanas politika, ko katrs muzejs izstrādā: “Krājumu komplektē divējādi. Ir plānotais darbs, kā paši komplektējam, otrs – ko piedāvā cilvēki. 99 procentos gadījumu tie ir dāvinājumi, jo krājumu iepirkšanai finansējuma nav jau daudzus gadus.”
Cilvēki uz muzeju nesot visdažādākās lietas. Vieni izvērtē to, kas viņiem mājās, un nospriež, ka tas būtu derīgs muzejam. Vadītāja atzīst, ka šādi tiek iegūtas vērtīgas lietas. Un ir cilvēki, kuri, kad kaut ko galīgi nav, kur likt, domā – varbūt muzejs paņems?
Viņa uzteic tos, kuri īpaši domā par novada vēstures saglabāšanu, minot kamaniņu sporta vēstures entuziastu Daini Odziņu, bijušo Cēsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Gunāru Vīksnu, kurš nodevis muzejam ļoti labus materiālus. Viens no pēdējiem ieguvumiem ir Ievas Karlsbergas dāvātais Instruktoru skolas formas tērps un šinelis.
“Ja turpmāk veidosim kādu izstādi par militāri patriotisko tēmu, vairs nebūs kaut kur jāaizņemas. Rakstot pieņemšanas aktu par formas tērpu, pati ļoti daudz izglītojos, uzzināju. Katra lieta, kas nonāk muzejā, ienes savu stāstu, dod jaunu informāciju. Muzejam der lietas ne tikai no senas vēstures, bet arī no jaunākās. Šodienu cenšamies piefiksēt mērķtiecīgi. Protams, nevar teikt, ka aptveram visu, tas arīdzan nav vajadzīgs. Vajag, lai nedaudz paiet laiks, lai nevajadzīgais nosēžas
un paliek tas, kam jāpaliek,” stāsta D. Tabūne.
Unikālas vērtības
Vairumā gadījumu, līdz lieta nonāk muzejā, pirmo soli sper tās īpašnieks.
“Cilvēki vispirms zvana uz muzeju, tad cenšamies noskaidrot, vai viņš konkrēto priekšmetu vēlas pārdot vai dāvināt. Ja grib pārdot, zinot, ka nevarēsim nopirkt, cenšamies vismaz noskaidrot, kas mums paiet garām. Tie, kuri grib dāvināt, vai nu aicina pie sevis apskatīt dāvināmos priekšmetus, vai ar tiem nāk pie mums. Muzeja speciālists veic pirmo novērtējumu, atlasot to, kas varētu noderēt. Tad piedāvāto
izvērtē krājumu komisija un izlemj – iekļaut krājumā vai ne. Ja nolemj iekļaut, tad kur –
pamatkrājumā vai palīgkrājumā. Kad tas skaidrs, priekšmets tiek ierakstīts aktā, inventarizēts un nonāk muzeja plašajā krājumā,” stāsta D. Tabūne.
Muzeja krājums izvietots divās ēkās vecpilsētā. Gaujas ielā 6 glabājas lielākā daļa krājuma kolekciju, bet
Rīgas ielā 23 atrodas muzeja Atklātais krājums, kurā eksponēti vairāk nekā 3000 muzeja kolekciju priekšmetu. Ikvienu priekšmetu, dokumentu var sameklēt pēc kartotēkas. Ir gan elektroniskā datu bāze, gan tradicionālie kartotēkas skapji, un muzeja darbinieks pēc informācijas uz kartotēkas kartiņas ātri atrod vajadzīgo priekšmetu, lai dotu izstādēm, pētniecībai. Gadās, ka kāds priekšmets noguļ 10, 20 gadus un tikai tad tiek celts gaismā.
“Šķiet, ka visu krājumu it kā pārzinām, bet vienmēr gadās patīkami pārsteigumi. Atlasot materiālus izstādei par Jāni Cimzi, sapratām, cik Cēsu muzejā daudz unikālu liecību par šo izcilo personību,” saka D. Tabūne.
Kā unikālāko muzeja krājumā D. Tabūne vispirms min sarkanbaltsarkano karogu, kas aplūkojams ekspozīcijā Jaunajā pilī un ir pirmais zināmais nacionālais karogs. Unikāli ir materiāli par pirmo Cēsu fotogrāfu Gustavu Cīmenu, kuram nākamajā gadā apritēs 200 gadi. Īpaši vērtīga arī Cēsu apriņķa pasta 1901.gadā izdotā pastmarka, kas ir pasaulē pirmā pastmarka ar kultūrvēsturisku pieminekli attēlā, proti, Cēsu viduslaiku pili. To apstiprinājuši pasaules filatēlisti.
“Tās ir vērtības, kas pirmās ienāk prātā, bet droši var teikt, ka muzeja krājumā ir daudz unikālu vēstures liecību,” saka D. Tabūne.
Krājumiem ik pa laikam tiek veiktas tā sauktās esības pārbaudes, lai pārliecinātos, ka viss ir uz vietas. Dažkārt tas notiek paralēli ar krājumu pārvietošanu. Šajā vasarā no Lenču ielas pārvests etnogrāfiskais krājums, tad arī izvētītas tā vērtības.
“Domāju, ka varbūt varēsim no kaut kā atbrīvoties, jo šajā krājumā ir vairāki desmiti vērpjamo ratiņu, sviesta kuļamās mucas. Taču neatradām kādu, kas būtu pilnīgi identiska otrai, un svarīgi, ka
šiem priekšmetiem līdzi nāk arī stāsti,
nevar pie viena priekšmeta pielikt citu stāstu. Beigās viss palika, kā bijis. Patiesībā priekšmetu norakstīšana no krājumiem nav vienkārša, to var veikt tikai Kultūras ministrija
vien tad, ja konkrētais priekšmets ir pilnīgi nelietojamā stāvoklī vai nozagts. Citu variantu tikpat kā nav.
Arī tad, ja kāds grib atgūt savu dāvināto priekšmetu, nepieciešams ministrijas lēmums,” skaidro D. Tabūne.
Padarīt pieejamāku
Muzeja krājums patiesi iespaidīgs, taču cilvēki no tā redz pavisam nelielu daļu. To, kas ir muzeja ekspozīcijā Jaunajā pilī un Atvērtajā krājumā Rīgas ielā. Krājumi pieejamāki kļūs, kad uzcels jauno glabātuvi Pils ielas un Lielās Skolas ielas stūrī. Tehniskais projekts izstrādāts jau pirms zināma laika, taču, sākoties krīzei, reālie celtniecības darbi
atlikti. D. Tabūne saka, ka cerības nav zudušas, un te varētu izmantot Eiropas finansējumu, kas paredzēts degradētu teritoriju sakārtošanai un atjaunošanai.
Vēlējos noskaidrot, kurš izvēlas, kuri priekšmeti nonāk izstādē, ekspozīcijā?
“Pirmkārt, viss atkarīgs no tēmas,” skaidro D. Tabūne. “Otrkārt, to nosaka izstādes vai ekspozīcijas autors, kurš sākotnēji atlasa pilnīgi visu, ko pie mums atrod. Tad veic pirmo atsijāšanu, pēc tam visu
pārrunājam, zināma loma ir arī māksliniekam, kurš izstādi veido. Lielu daļu no tā, vai izstāde būs veiksmīga, nosaka tieši mākslinieciskais izpildījums. Teiksim, veidojot Cimzes izstādi, materiālu bija tik daudz, ka ieteicu kaut ko atstāt ārpusē, taču kolēģi nespēja ne no kā atteikties. Tad mākslinieks Raitis Jelēvičs atrada tik veiksmīgu risinājumu, ka esmu priecīga, ka mani neklausīja, un visa bagātā informācija tur atrodama. Pie tam ekspozīcijā tā nav uzspiesta, katrs var paņemt sev pieņemamo, interesējošo.
Muzeja mākslinieks ir ārkārtīgi svarīgs darbinieks, bet visai aģentūrai Dainis Andersons ir vienīgais mākslinieks, kurš ir ļoti noslogots, tāpēc dažkārt piesaistām Raiti Jelēviču.”
Taču nepietiek, ka muzeja krājumā ir šie vēsturiskie priekšmeti, par tiem ir jārūpējas, tie jārestaurē. Vadītāja stāsta, ka pēdējos gadus muzejā strādā arheoloģijas restaurators, kurš rūpējas par dzelzs priekšmetu saglabāšanu. Papīru, mēbeles un tekstilijas restaurē citi speciālisti, tas galvenokārt notiek, piesaistot Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Zināms risinājums ir tā sauktie aizbildņi, kuri iesaistījušies akcijā “Katram cēsniekam savs muzeja priekšmets”. Šī iniciatīva aizsākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, un tajā var piedalīties katrs cēsnieks, kurš ieinteresēts piesaistīt līdzekļus izvēlētā priekšmeta restaurācijai, konservācijai, eksponēšanai un glabāšanai. Šādi restaurētas daudzas muzeja vērtības, saglabājot tās nākamajām paaudzēm.
Jānis Gabrāns
Komentāri