Centieni mainīt “bomžus”

Jau pāris reižu Cēsīs notikusi akcija “Par labāku dzīvi”.

Tās laikā bez­­pa­jumtnieki tiek mudi­nāti mai­nīt lī­dz­ši­nējo attieksmi pret no­tie­ko­šo, vi­ņus aicina strādāt, rū­pē­ties par ve­se­lību, nokārtot dokumentus, jo bieži šiem cilvēkiem nav pat pases. Vēl cilvē­kus, kuriem nav pastā­vī­gas dzī­ves­­vietas, aicina uz pārru­nām ar so­ciā­­lajiem dar­bi­nie­kiem, lai risinātu dzī­vesvietas jau­tā­jumu. Pagai­dām tiek lēsts, ka pilsētā bezpajumtnieku ir gandrīz divi desmiti. Pārs­va­rā vī­rieši, bet arī kādas četras, pie­cas sie­vie­­tes. Bez­pa­jum­tnieku skai­ts īpa­ši pieaug, tuvojoties zie­mai. Precizitātes labad gan jāsaka, ka pilsētā dažu māju bēniņos, koridoros, šķūnīšos vai arī bez dek­la­rē­ša­nās dzīvokļos mitinās bezpajum­tnieki no visa rajona, cēsnieki ir tikai daži.

“Akcijas laikā esam satikuši cilvē­kus, kurus Cēsīs redzam pirmoreiz. Ne­zinām pat viņu vārdus, uzvārdus. Apzinām, kāda ir situācija par cilvē­kiem, kuri nākuši no pagas­tiem, ku­riem tur deklarēta dzīvesvieta, informējam pašvaldības. Esam sati­ku­ši tādus, kuriem iespējas mai­nīt dzī­ves­vietu un veidu bijušas sen, viņi pat zina, kas un kā jādara, bet neko ne­­vēlas,” sacīja Cēsu paš­val­­dības aģen­­tūras “Sociālo pa­kal­po­ju­mu un so­ciālās palīdzības aģentūra” sociālā dar­bi­nie­ce Astrīda Pri­ho­djko un piebilda, ka pirmajā akcijā izdevies apzināt astoņus bezpajumtniekus, otrās laikā potenciālo klientu bijis mazāk, bet tāpat ap­se­kotas vairākas vietas Cēsīs, kur bezpajumtnieki mitinās. Sociālie dar­binieki uzskata, ka tā tomēr nav cīņa ar vējdzirnavām, jo amatperso­nām ir jāzina, cik cilvēkiem var vajadzēt palīdzību, ja ne šodien, tad rīt.

“Esam gandarīti, ja kaut pāris bezpajumtnieku dzīvi izdosies mainīt. Vie­nu aizvedām uz Amatas no­vadu, jo viņš sacīja, ka kaunas par to, ka ložņā pa miskastēm, ka ilgi dzē­ris. Varbūt viņam izdosies dzīvot ci­tādāk. Esam sazinājušies ar Prie­­ku­ļu pašvaldību, gaidām atbildi, vai būs iespējas viņu pagasta ie­dzī­vo­tā­jam pa­lī­dzēt. Sva­rīgākais jau ir šo cilvēku uzķert, kad viņš tikko ie­kritis bedrē, tad var labāk atbalstīt. Vis­ti­ca­māk tad vēl izdodas dzī­ves­­vei­du mai­nīt,” sacīja aģ­entūras sociā­lo pakalpojumu da­ļas vadītāja Laine Zālīte.

Akcijas laikā bezpajumtniekiem pie­­dāvā nomazgāties sabied­ris­ka­jā pirtī, pabrokastot un uzvilkt tīru ap­ģērbu, jaunus apavus, ko palīdz sa­rūpēt Lat­vijas Sarkanā Krusta or­ga­­nizācija. Otr­­dienas rītā, kad “So­ciā­­lo pakalpojumu un palīdzības aģen­­­tūras” dar­bi­­nieki kopā ar paš­val­­dības policiju apzināja bezpajumtnieku apmešanās vietas un ru­nā­ja ar viņiem, ieinte­re­sēti piedāvājumā bija divi. Pārējie arī “Dru­vai” stās­tīja, ka paši ar dzīvi tiek galā, un par dzīvesveidu ne­sū­dzējās.

Reitera ļaudis

Par Reiteri iesaukts miteklis Bērzai­nes ielā, kur rīta agrumā izdevās satikt trīs bezpajumtniekus, vēl divi vai trīs nebija pierunājami piecelties un at­vērt durvis. Policijas leksi­kā šo dzī­ves­­vietu sauc par pritonu, tas nozīmē, ka vienā istabā var sagulēt pat četri, pieci pudeles brāļi, no rīta šķirties, doties sameklēt kaut ko iztikšanai, lai vakarā atgrieztos un Reiterī pārna­k­šņotu.

“Kaut kur sameklē metāllūžņus, tos pārdod. Šiverē pa izgāztuvēm. Cēsis ir sadalītas teritorijās, kuras apsaimnieko kāds konkrēts bomzis. Izšurī tos atkritumus. Vēl citi pie kāda saimnieka pastrādā, lai kaut ko nopirktu,” sacīja Cēsu pašvaldības po­licijas pat­ruļ­­­­niece, jau­nā­­­kā inspektore Ma­rita Bir­­ka­va un pie­bilda, ka Cē­sis pil­nas ar bez­pa­jumtnie­kiem no lau­kiem, jo tur nav tādu ies­pēju.

“Viņi tā arī tei­kuši: “Ko lau­kos darīšu? Ie­šu kādā mājā iek­­­šā, suns priek­­šā! Vai man tur kaut ko dos? Ne­­dos.” Pilsētā ir kafej­nīcas, res­­­to­rā­ni, ār­ze­mnieki. Mis­kas­­tes stāv­grū­dām pilnas, varot visu ko da­­būt. Vie­ns tei­ca, ka nemaz ne­­esot re­dzē­ju­ši tā­­du ēdienu, kādu viņš tur da­bū!” dzir­­dē­tajā da­lī­jās Astrīda Pri­go­djko, bet pa­ši bez­pa­jum­­tnieki sa­ru­nā ar “Dru­vu” bija sko­pi izteikumos.

“Es Reitera mājā esmu pierakstīts. Kopš 1979. gada te grozos. Naudas man nav, dzīvokli nevaru dabūt. Hal­turēju. Paprasīsiet krānu virtuvē nomainīt, tad nomainīšu! Esmu san­teh­niķis. Izlietni nomainu par des­mit­nieku, kaut Rīgā prasa 25 latus. Te ta­ču ir perifērija, viss lētāk. Kaut kā izkruķos. Agrāk te dzīvoju kopā ar sie­­­­­vu. Viņa gadu kā mirusi, tagad vie­ns. Jā, nu draugi jau ir, te nāk! Kā zie­mā? Te ir malciņa, neredzat? Es taču nesalšu! Tur saim­nieks dzīvo un kaimiņi, tiem ir te­levizors. Kāpēc man pirtī maz­gāties? Es te mazgājos – krās­ns ir, vanna, nolieku uz jumta, un ne­viens netraucē. Ja man dzīvokli iedotu, tad es no šejienes bēgtu kā velns no vēj­luktura,” sacīja Reiterī dzī­vo­jo­šais Sergejs Poženko. Viņa draugs, kurš bija manāmi žilbām acīm vien kliedza, lai viņu nefoto­g­ra­fē, jo esot ciemiņš. Sociālie dar­bi­nie­ki no­s­kai­­droja, ka gados jaunais vī­rietis ir no Lie­pas pagasta, bet cik il­gas jau ir viesības, neizdevās uz­zināt.

No Reitera ar deķi padusē tobrīd iznāca vēl kāds vīrietis, kurš sacīja, ka tur mitinās kādu mēnesi, agrāk dzīvojis, kur pagadās, bet tagad esot vismaz jumts virs galvas.

58 gadus vecais Vladimirs Vasiļjevs arī piekrita pirts apmeklējumam, nobaudīja kartupeļu put­ru, izdzēra glāzi kefīra un pārģērbās.

“Katru dienu jau ir ko paēst. Mai­zīti, pienu varu nopirkt. Mis­kas­tēs ne­rakņājos, vienīgais, ja kādu me­tā­lu savācu. No tā iz­tie­ku. Vēl uzceļu pa siltumnīciņai, plē­ves būdai. Par to man kādu piecīti samaksā,” sacīja Vladimirs, kurš jaunajā drēbju kār­tā izskatījās pēc pa­visam cita cilvēka. Vīrietis ir ga­tavs sadarboties arī ar pašvaldības aģen­tūras spe­ciā­lis­­tiem, lai pakārtotu sadzīvi. Vai viņš aizies uz pašvaldību, kā so­lījis, pa­gaidām neviens neņemas ap­gal­vot.

Vecpilsētas ”lepnums”

Pašvaldības policijas darbinieki lūdz ielaist kāda L. Katrīnas ielas nama otrā stāva dzīvoklī. Tur pretim nāca sievietes, pa is­ta­bām apkārt skraidīja puspliks vī­rie­tis. Viņi visi šajā dzīvoklī dzīvo bez pierak­sta un bez kāda atļaujas.

“Te dzīvoju. Drabešos nav, kur palikt. Abas meitas tur dzīvo, vēl mans brālis. Tur ir mājas, trīs istabiņas, bet nevaru tur iet. Kāpēc? Te man ir cil­vēks, bez kura nevaru,” sacīja Lī­vi­ja, kura strā­dā­jusi al­gotu darbu. Bi­jusi kasiere, sētniece, sanitāre, bet tad ne­izlēmība un lielā mīla no­vedusi pie tā, ka vairs nav jumta virs gal­vas. Jautāta, ko vēlētos dzī­vē mai­nīt, Līvija nevar atbildēt, bet mīļotais vī­rietis bārstās ar tukšiem solījumiem.

“Ko varu, to daru. Mani cits bomzis, kurš dzīvo aiz sievietes muguras, sa­si­ta, ribas salauza. Cik varu, tik pa­lī­dzu. Ko viņas saka, to daru. Ko? Logu, ja vajag, attaisu vai salabo­ju. Es­mu viņu aizstāvis. Mēs dzīvojam visi kopā, un tā ir labi,” sacīja 36 ga­dus ve­cais Jānis Bundzenieks, kurš dzī­v­o uz gados vecāku sieviešu kakla, bet stāsta, ka atradis darbu Rīgā, kur ne­saņem mazāk par 600 latiem mē­nesī. Tikai, lai nokļūtu darbā, nauda jāaiz­ņemas no istabas kaimi­ņie­nes Astrī­das, un sievietes savāc arī tukšās pudeles, lai Jānis tiktu pie cigarešu paciņas.

Šī dzīvokļa iemītnieki visi kā viens sa­ka, ka nekādu sociālo palīdzību vi­ņiem nevajag. Tas nekas, ka Zenta kle­po, nost smakdama, bet Līvijai sa­­manāmi atmiņas traucējumi. Arī pie ārsta, lai noskaidrotu tikai to, vai vec­­pilsētas sirdī neveidojas ar tuberkulozi slimo perēklis, ar varu viņus nevar aizvest.

“Cilvēku attieksme ir dažāda. Ar va­ru jau nevar palīdzēt. Akcijas lai­kā mēs esam sapratuši arī to, vai cilvē­kiem varētu interesēt mūsu pie­dāvātie pakalpojumi. Tajā pašā laikā zinām, ka bezpajumtnieku ne­trū­kst, nopietni jādomā, kādai mūsu pilsētā būt nakts patversmei,” vērtēja Laine Zā­lī­te.

Autoostas publika

Pussešos no rīta saules starus, sēžot pieturās uz soliņiem, baudīja vairāki nakts uzdzīves cienītāji. Daži no viņiem arī bezpajumtnieki, kuriem patīk pārnakšņot Raunas ielas nama bēniņos vai policijas dežūrdaļā, bet dienā klīst pa ielām.

“Nevarēju aizmigt, atnācu šurp. Man ir, kur dzīvot. Palie­ku pie drauga. Mā­jās atgrie­zīšos pēc­pus­­dienā, kad viņš beigs strādāt. Ko visu dienu? Neko. Va­zā­šos apkārt,” tā An­dris Ma­go­ne, pastāvīgs policijas klien­ts. Bie­ži sa­vākts kā kritu­šais. Uz blakus so­liņa sē­došā Tatjana stāsta, ka tik ag­ri augšā, jo jāpavada sa­vējie uz Rī­gu. “Kāpēc katru rītu? Tikai tad, kad pa­­ģi­ras jāiz­staigā,” tā Tatjana, kura va­­­rē­tu dzī­vot Lielstraupē, kur pie­rak­­s­tī­ta, bet tusiņš jau sanāk tikai pil­sē­tas centrā.

Bezpajumtnieki dzeramo dabū toč­kās, kuras apkarot ir problēma visā valstī. Kādās četrās mūsu pilsētā esot pat tik labs serviss, ka pie­dāvājot iz­le­ja­mo dziru. Varot dabūt tik gra­mu, cik maka bie­­zu­ms atļauj. Pie­dzer­ties varot par la­­tu, salāpīties par 50 santīmiem. Po­­­li­ci­jas darbinieki nesaka, ka bom­ži ir lie­lākie kaitnieki, vienīgi apkār­tē­jiem ne­patīkama un nepieņemama sabie­drības, kuru, liekas, tomēr neizdosies izskaust.