Latviešu valoda ir dzimtā apmēram 1,7 miljoniem cilvēku. Kā nacionāla valoda tā izveidojās vairāku gadsimtu garumā no četru cilšu – kuršu, sēļu, zemgaļu un latgaļu – valodām. 13. gadsimtā, ciltīm pieņemot kristietību, tās sāka saplūst. Latviešu valodas veidotāji 16.-18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kuri gribēja, lai arī latvieši var lasīt reliģiska satura grāmatas. Pirmā zināmā senlatviešu valodā – vidus dialektā – rakstītā un saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā jezuītu izdotais katoļu katehisms. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā – baznīcas dziesmu tulkojumi Vidzemes dialektā – ir no 1530. gada. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu 19.gadsimta sākumā Vidzemē un Kurzemē, Zemgalē var jau runāt par latviešu kā mūsdienu nāciju ar savu vienu valodu. Zemnieki darba un labākas dzīves meklējumos devās uz Rīgu, kas izveidojās par latviešu nācijas ekonomisko, politisko, sabiedrisko un kultūras centru. Šie apstākļi sekmēja vienas nacionālas valodas izveidi, kuras pamatā bija dialekti un izloksnes, kurās runāja latvieši ekonomiski attīstītākajos Latvijas novados – Vidzemes vidusdaļā un Zemgalē, jo Latgalē dzimtbūšanu atcēla tikai 1861.gadā. 1856.gadā sāka iznākt latviešu laikraksts „Mājas Viesis”, J.Alunāns izdod krājumu „Dziesmiņas, latviešu valodā tulkotas”, pierādot, ka latviešiem ir sava vēsture, kultūra un bagāta, skanīga valoda. Jaunlatvieši centās valodas jautājumus skaidrot arī teorētiski. 1879.gadā tiek izdoti pirmie latviešu romāni – Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, kas liecina par latviešu literārās valodas pilnīgošanu un tālāku attīstību.
Pirmā pasaules kara gadi Latvijā bija ne tikai sīvu cīņu, bet arī asas valodu konkurences laiks, kad sākās bezkompromisu cīņa starp vācu, krievu un nu jau spēku ieguvušo latviešu valodu. Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918.gada 4.janvārī t.s. Iskolata Republikā Valkā. Tajā latviešu valodai tika piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. 1918.gada 18. novembra Latvijā tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu. Taču likumu par latviešu valodu kā valsts valodu pieņēma 1935. gadā, kad latviešu valoda jau praktiski bija nostiprinājusies kā valsts valoda. Līdz ar padomju laikiem Latvijā sākās latviešu valodas nozīmes mazināšana. Tas turpinājās līdz Atmodai. 1998. gadā Saeima latviešu kā valsts valodu nostiprināja Satversmē.
Komentāri