Iznācis brīvībā no ieslodzījuma vietas, Guntis jau pēc 7 mēnešiem bija atpakaļ tieši tajā pašā cietumā, taču šoreiz lai palīdzētu citiem ieslodzītajiem saprast, ka ikvienam ir iespēja mainīties! “Kādreiz arī pats gāju uz šīm nodarbībām, kur kāds stāv tev priekšā un cenšas pārliecināt, ka dzīve var mainīties. Tajā brīdī nekādi nevarēju iedomāties, ka arī es kādu dienu varētu tur stāvēt, taču neilgi pēc atbrīvošanās tieši tā arī notika – stāvēju pretī vīriem, ar kuriem kopā biju ieslodzījumā un stāstīju, ka nokļūt brīvībā nav tas pats, kas iziet ārā no cietuma,” stāsta Guntis Ivanovskis, kas par pašaizliedzīgu brīvprātīgā darbu vairāk nekā 10 gadu garumā pērn saņēmis arī Tieslietu ministrijas balvu nominācijā «Par ieguldījumu sabiedrības iesaistīšanā un resocializācijas procesa veicināšanā un popularizēšanā kriminālsodu izpildes jomā. Viņš uzskata, ka brīvprātīgo darbam ir ļoti liela vērtība, un aicina tajā iesaistīties arī citus, ja patiešām no sirds vēlies cilvēkiem palīdzēt.
“Pats esmu bijis cietumā un tieši tādēļ arī patiesi saprotu, cik būtiski ieslodzītajiem ir nodarbības ar brīvprātīgajiem,” Guntis Ivanovskis
Kas ir tā lielākā motivācija brīvprātīgi palīdzēt?
Viena lieta ir tā, ka es pats esmu bijis ieslodzījumā. Otra lieta ir mana veiksmīgā atveseļošanās un dzīves pagrieziens, kas dīvainā kārtā notika turpat cietumā. Vispirms jau ir tā personīgā atklāsme – kas es esmu, ko varu un, ka es tik tiešām varu mainīties! Es varu būt citādāks! Nonākot brīvībā, man bija vairāki cilvēki, kas nāca palīgā un lika saprast, ka, mainot prātu, es varu mainīt arī savu sirdi. Mainīt uzskatus un savus ievainojumus pavērst pavisam citādā gaismā.
Jāsaprot arī tas, ka nokļūt brīvībā nav tas pats, kas iziet ārā no cietuma. Īstā brīvība ir sasniedzama tad, kad mēs izejam ārā no saviem “sirdscietumiem”. Lielākā motivācija priekš manis, darbojoties kā brīvprātījagam cietumā, ir censties palīdzēt katram ieslodzītajam iziet ārā no saviem “sirdscietumiem”, jo tieši tas ir visgrūtākais. Un tas patiesībā nav tikai par ieslodzītajiem, tas ir par sabiedrību kopumā. Arī brīvībā esošie cilvēki bieži vien ir ieslodzīti savos “sirdscietumos”.
Ja runājam kopumā par to, cik tas ir grūts darbs, tad man citreiz ir emocionāli grūtāk būt ārā, kopējā sabiedrībā.
Ko brīvprātīgais darbs cietumā dod ieslodzītajiem, ieslodzīto ģimenēm, sabiedrībai kopumā?
Ieslodzītie iemācās komunicēt. Ar brīvprātīgajiem viņi uzdrīkstas runāt par sevi, cenšas rast atbildes uz daudz un dažādiem dzīvē būtiskiem jautājumiem. Ar laiku viņi sāk justies daudz drošāk. Ne tikai runājot ar mani, bet jau arī ar citiem. Komunikācija ar brīvprātīgajiem palīdz ieslodzītajiem kļūt atvērtākiem. Viņiem pēc ieslodzījuma ir daudz vieglāk runāt un būt sabiedrībā. Tas palīdz efektīvāk atgriezties kopējā sabiedrībā, jo, ja nav šo sarunu un nodarbību ar brīvprātīgajiem jeb sabiedrības pārstāvjiem, tad viņiem nav īsti vietas, kur to komunikāciju uzlabot. Paliek tikai ieslodzīto slengs.
Ieslodzītie varbūt netieši, bet tomēr pārsvarā, ir dusmīgi uz sabiedrību. Vai tā būtu māte vai tēvs, ģimene vai skolotājs, vai jebkurš cits, kurš ir nesapratis vai kā citādi sāpinājis. Tad, kad tu nāc un kā brīvprātīgais strādā ar šiem ieslodzītajiem, tu kaut kādā ziņā pārstāvi sabiedrību. Tu parādi, ka sabiedrībai tomēr interese, ka mēs neesam atstājuši šo cilvēku novārtā. Mēs esam kā tāds tiltiņš starp sabiedrību un ieslodzītajiem. Palīdzam viņiem izlīgt ar sabiedrību, parādot, ka ir cilvēki, kuriem rūp un kuri tiešām labprātīgi velta viņiem laiku. Te vēlos arī minēt 3 lietas, kas katram cilvēkam spēj atvērt viņa sirdi: 1.velti cilvēkam laiku; 2. dod viņam iespēju, lai arī sākumā tas varbūt pat netiek novērtēts un 3. tici viņam – tici, ka šis cilvēks ir tā vērts, lai būtu šajā pasaulē, mūsu sabiedrībā!
Ko Jūs ieteiktu citiem, kas varbūt ir apsvēruši iespēju iesaistīties brīvprātīgajā darbā ar ieslodzītajiem? Kāpēc ir svarīgi iesaistīties?
Pirmkārt, jau jāsaprot – kāpēc es to daru? Ja tu vienkārši kādam gribi kaut ko pierādīt, tīri virspusēji, ka jā, tev kaut kas rūp, tad tam nav nekādas jēgas un pievienotās vērtības. Ieslodzītie ļoti labi jūt, ka dari to ķeksīša pēc. Viņi jūt, ja esi negodīgs. Nekādas pārmaiņas ieslodzītā uzvedībā tad var arī nesagaidīt. Bet, ja tev tik tiešām rūp cilvēki un gribi tiem palīdzēt, tad cietums ir viena no tām vietām, kur tas ir ārkārtīgi svarīgi un tiešām nepieciešams.
Es gribētu arī piebilst, ka ieslodzītie IR sabiedrības ievainotā daļa – bērnu nama bērni vai ģimenē nenovērtie, pamestie. Šādi cilvēki ir liels procents ieslodzīto. Vai arī atkarību problēmas, protams. Daudziem no mums ir paveicies, ka mums ir bijis kāds, kas mūs rūpīgi pieskatīja un nepalaida mūs pa straumi. Man parasti patīk stāstīt par to, ka Latvijā ļoti liela daļa noziegumu tiek izdarīti alkohola vai citu apreibinošu vielu iespaidā, un tā ir vēsts par Latvijas sabiedrību, jo, tātad, latvietis skaidrā prātā nevienam pāri nedara.
Tas, kas ir šajos cilvēkos, ir konflikts, atstumtība. Viņi nav bijuši atzīti kā normāli cilvēki, arī dažādi bērnības ievainojumi, kad atstājam cilvēku novārtā, un tieši tad sākas atkarības un cita šļura, kas rezultējas jau reālos noziegumos.
Kas vēl ir svarīgi – nekad nevajag censties citus cilvēkus izmainīt līdzīgākus sev. Jo bieži vien, paskatoties uz to, kā mēs paši dzīvojam, mēs neesam tas labākais piemērs, kuram visiem būtu jālīdzinās. Mums jācenšas otru padarīt labāku, ne līdzīgāku sev. Jo tas, kas arī ieslodzītajiem palīdz, nav norādes par to, kā tagad katram pēc viena scenārija ir jādzīvo, bet gan, palīdzot atklāt dažādus jautājumus, kas ir cilvēkā iekšā, noskaidrot, ko viņš domā, palīdzēt atrisināt tās kļūdas, defektus, kas tieši viņam sāp.
Komentāri