Jautājot, kas bērnam ļauj justies aizsargātam, speciālisti visbiežāk uzsver, ka tā ir ģimene. Bērns aug un arī lielajā dzīvē iesoļo droši, ja ir atbalstīts, saprasts un ir vecāku, vecvecāku, brāļu, māsu ļoti mīlēts. Kas notiek, ja tā visa pietrūkst? Šodien, kas kalendāros ierakstīta kā Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, “Druvā” stāsts par septiņus gadus veco Annu (meitenes vārds mainīts). Tas būs stāsts arī par to, kas mūsu valstī var notikt ar bērnu, par kuru nerūpējas
paša māte, kura tēva vārds nav zināms. Savos septiņos gados meitenīte jau dzīvojusi divos bērnu namos. Četrus gadus pavadījusi pie aizbildnes, no kuras ģimenes izņemta, jo kritusi aizdomu ēna, ka pret bērnu attālā Latgales nostūrī izturējušies vardarbīgi. Tagad pusotru gadu Anna dzīvo jaunā audžuģimenē Raunas pagastā. Viņa savai audžumammai saka: “Babiņ, es nekur no tevis prom, nekad no tevis prom neiešu!” Tagad meitenei it kā klājas labi, bet naktīs viņa mostas, raud, skrien pie mammas un stāsta pāri darīto. Kas mūsu valstī var notikt ar bērnu, kuram, jau piedzimstot, nav mammas un tēta blakus?
Audžumamma nosoda pāridarītājus
“Es tikai aizstāvu bērnu, kurš ir cietis no tā visa. Ar bērnu nebija strādāts. Paņēma aizbildniecībā, ar to, liekas, viss beidzās. Tā nedrīkst. Ir jādarbojas. Es zinu, cik daudz pūļu tagad ielikts, lai viņa būtu kārtībā,” sacīja audžumamma Kristīne (audžumātes vārds mainīts) un piebilda, ka ir ļoti nepatīkami par visu notikušo runāt, bet, viņasprāt, sabiedrībai jāzina, kā mazam bērnam var pāri nodarīt cilvēki.
“Domāju, ka šitādus visus Dievs sodīs. Nāk atmaksa par to, ko labu un sliktu bērniem darām, reižu desmit viss nāk atpakaļ,” tā Kristīne. Anna pie Kristīnes dzīvo gadu un četrus mēnešus. Meitene ir dzīvespriecīga, pirmo gadu nomācījusies skolā, audžumamma ir apņēmības pilna, ka bērnu izskolos, ka jau nākamgad mazā varēs mācīties arī dejas un klavieru spēli. Audžumamma ir pārliecināta, ka jādara viss, lai meitene aizmirstu pagātni un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi.
To, kā pret Annu izturējusies īstā māte, bērns tieši neatceras, jo no bioloģiskās ģimenes, kas tolaik arī dzīvoja Raunā, viņu izņēma nepilna gada vecumā, tad meitene nonākusi kādā bērnu namā Rīgā, kur pavadījusi gadu, līdz Annu aizbildnībā paņēmusi Irīna Irbīte no Ludzas rajona. Laiku Ciblas novada Felicianovā meitene atceroties ar nepatiku.
“Es zinu tikai to, kas papīros rakstīts un ko Anna stāsta. Viņa atceras par sišanu. Piegāja guļošai un pārsita galviņu. Asinis tecēja. Tur vēl tagad ir rēta. Ar nazi viņai pārgriezta roka. Brūce pie daktera sašūta. Mamma nākusi mājās, viņa teikusi, ka lielie brāļi viņu moka. Tad māte atbildējusi, ka puiši būs jāliek kaktā. Mati viņai bija izgriezti. Ā, Imants (Irīnas Irbītes vecākais dēls, kurš tolaik jau ir pieaudzis, iespējams, ka tajā laikā jau atgriezies no dienesta armijā – I.K.) saņēmis matus un izgriezis līdz galvai. Kā mežoni uztaisījis. Viņa nezināja, kas ir sautējums, kas saldais ēdiens, kas frikadeļu zupa. Ēdusi viņa nebija. Ja septiņus šķīvjus var izēst?! Spieduši ēst sapuvušus, smirdīgus kartupeļus. Viņa ēdusi. Meitene stāstīja, lai gulētu, devuši samagonku dzert. Viņa teica, ka stipri koda! Kad cūku bija kāvuši, tad asinis no cūkas Imants licis dzert. Kādas bija? Tādas sāļas, negaršīgas. Kad mēs cūku kāvām, viņa visu atcerējās. Tādi momenti viņai nāk prātā,” meitenes stāstīto “Druvai” pauda audžumamma.
Speciālisti atklāj vardarbību
Vairāk nekā pirms pusotra gada līdzīgas situācijas Anna bija stāstījusi arī Ludzas rajona padomes izglītības padomes psiholoģiskās palīdzības dienesta psiholoģei Ingai Bivšakai. Sarunās ar psiholoģi, izmantojot testu, atklājies, ka meitene ir pakļauta arī seksuālajai vardarbībai.
“Kad izņēma no ģimenes, meitene bija vesta pie ginekologa. Nu, kā sieviete viņa nebija izmantota. Vienīgi teikusi, ka tad, kad Imants gājis uz tualeti, viņai bijis jāiet līdzi. Ko tur darījuši? Viņa par to daudz nerunā, laikam kaunas,” tā audžumamma Kristīne, bet psiholoģes atzinumā melns uz balta rakstīts, ko un kā aizskāruši Imants Irbītis un viņa brālis Edvīns, kā meitene jutusies.
Pēc psiholoģes sniegtā atzinuma, ka aizbildne nespēj nosargāt meiteni no apstākļiem, kas apdraud viņas psiholoģisko, fizisko veselību un seksuālo attīstību, un pamatojoties uz Ciblas novada pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas ziņojumu, ka pret meiteni vardarbīgi izturas Irīnas Irbītes dēls Imants Irbītis, proti, bērnudārzā redzēts, ka meitenei aizplēsta auss, un pamatojoties uz Ciblas novada pagasttiesas lūgumu, Raunas pagasttiesas (tagad bāriņtiesas) priekšsēdētāja Gaida Brisa vienpersoniski izlēmusi Annu izņemt no šīs aizbildnes ģimenes.
“Tika saņemta informācija, ka situācija traģiska. Nu, traģiska varbūt ne, bet drausmīga. Ka nevar ne dienu tur turēt bērnu, ka jāizņem no ģimenes. Es izņēmu,” tā Raunas bāriņtiesas priekšsēdētāja Gaida Brisa un piebilda, ka pēc izņemšanas no aizbildnes ģimenes meitene nonākusi bērnu namā “Gaujaslīči”, bet jau pēc pāris mēnešiem Kristīnes audžuģimenē.
Tajā pašā laikā Raunas pagasttiesā tika saņemts arī Ludzas rajona policijas pārvaldes raksts, ka tiek veikti pasākumi notikušā būtības noskaidrošanai.
Aizbildne kaitējumu noliedz
“Meitene jau laikam diezgan traumēta. Tie puiši jau tur diezgan, laikam…,” daudzas domas, vērtējot, kas, iespējams, noticis Felicianovā, nepabeidza Raunas bāriņtiesas priekšsēdētāja Gaida Brisa, bet kolēģe Ciblas novadā nopūzdamās “Druvai” sacīja, ka jau pavasarī no Ludzas rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja saņēmusi paziņojumu par kriminālprocesa, kas ildzis vairāk nekā gadu, izbeigšanu.
“Saņemts atteikums. Nav pierādīts, pretrunīgas liecības. Tā lieta ir izbeigta. Nezinu, vai bērns to izfantazē, nu, nezinu. Psihologa atzinumā, ja ne tieši, tad vardarbība bija nosaukta. Ja godīgi, tad ļoti daudz laika ir pagājis. Ilgi man atbildes nesniedza, bet tagad atsūtīja, ka lieta izbeigta,” noteica Ciblas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Astrīda Kozlovska. Arī psiholoģe, kas 2005. gada 30. oktobra atzinumā bija uzsvērusi, ka pēc sarunām ar meiteni nekas neliecina, ka bērns fantazē un notikušo izdomā, tagad telefonsarunā ar “Druvu” bija izvairīgāka, sakot, ka seksuālo vardarbību nevar pierādīt, ka stāstīto bērns varēja būt redzējis arī televizorā, piebilstot, ka meitenes stāstītais no reizes uz reizi mainījies. Tajā pašā laikā psiholoģe Inga Bivšaka nenoliedza, ka ģimenē bijusi emocionāli nelabvēlīga situācija, pēc atzinuma uzrakstīšanas viņa ieteikusi meiteni konsultēt vēl pie citiem speciālistiem.
“Viņi tur runāja visādas muļķības. Visu salika uz mani, uz vecākajiem bērniem. Apvainoja, ka bērns man ir par apgrūtinājumu. Izsauca policiju. Pierakstījuši, ka dēli pieskārušies bērnam pie miesas. Uzmākšanās, un kas tur?! Nekas tāds nevarēja būt! Ausi bija viņa pati saplēsusi. Nu, vobšče, neviens nav neko izdarījis, neko! Bērni normāli pret viņu attiecās, kā pret māsu. Kas, jūs traki esat vai, ka kopā ar puišiem viņa gājusi uz pirti? Visu laiku ar mani kopā gājusi,” visu vienā elpas vilcienā nostāstīja Irīna Irbīte un piebilda, ka, bērnu uz Raunu aizdodot, tieši viņai pāri nodarīts. “Pie manis viņai gāja labi, un nezinu, kā tur tagad iet. Jā, mēs rakstījām, grāmatas lasījām. Te kopā bietītes sākām ravēt. Viņa man gāja kā sunītis pakaļ. Kur es, tur viņa. Viņa tāda kautrīga bija. Kā nedarbu padarīja, tā sacīja, lai piedod, ka vairāk tā nedarīs,” kā prazdama, sprieda Irīna Irbīte. Liecinot policijai, jelkādus pārdarījumus Annai nolieguši arī Imants un Edvīns Irbīši. Imants Irbītis paskaidrojis(citāts no liecinieku nopratināšanas): ”Viņš nekad miesas bojājumus Annai nenodarīja. Ja tādi radās, tad Anna bija pati vainīga, jo, skraidīdama pa māju, viņa bieži krita.”
Kriminālprocesā tika nozīmēta tiesu medicīniskā ekspertīze, un saskaņā ar ekspertu atzinumu meitenei konstatēti vieglas pakāpes miesas bojājumi, plēsta brūce labās auss gliemežnīcas rajonā. Taču bērna liecības par notikušo, arī brāļu vēlmi viņai iesist pa dibenu un gurniem reizi no reizes atšķīrušās, un pieaugušo versijas izklausījušās ticamākas. Nekādi citi pierādījumi, izņemot psiholoģes I.Bivšakas atklātās netiklo darbību pazīmes izmeklēšanas laikā netika iegūti. Tāpēc secināts, ka pret Annu nav izdarītas netiklas darbības. “Lietā ir iegūtas liecības par to, ka meitene, skraidot pa māju, bieži krita. Tāpēc pēc izmeklēšanas uzskatām, ka konstatētos miesas bojājumus meitene varēja nodarīt sev pati, krītot no auguma augstuma vai citādā veidā.” Tas bija vēl viens citāts no kriminālprocesa materiāliem, kurā izdevies konstatēt arī to, ka Imants Irbītis aizskāris meitenes kāju, gurnu un pēc žēlošanas nobučojis uz deguna. Policijas konstatējumi ir izklāstīti uz divām A4 formāta lapām, bet rezultātā secināts, ka Imanta un Edvīna Irbīšu darbībās nav kaut kāda noziedzīga nodarījuma sastāva. Tāpēc kriminālprocess izbeidzams.
Izkrita cauri bērnu aizsardzības sietam
Vai meitenei ir tik bagāta fantāzija? Ja vērtē izmeklēšanas rezultātu, tad jāatzīst, ka jā. Kāpēc bērnam ir tik dramatiska fantāzija? Atbildes nesaklausīju. Un sarunās ar “Druvu” vardarbības jēdzienu amatpersonas mutē valstīja kā karstu kartupeli. Fiziska vardarbība, emocionāla vardarbība, seksuāla vardarbība… Un cik ir šādu vai līdzīgu gadījumu, kad bērns, kuram nav savu vecāku, ir neaizsargāts?
“Mūsu atzinums bija, ka Irbīte atzīta par aizbildņa kandidātu.(Tas tika atzīts 2001. gadā – I.K.). Kādu cilvēku par to atzīst? Tagad sarežģītāk, jo prasa arī psihologa atzinumu. Tajā laikā to nedarīja. Vērtēja savstarpējās attiecības ģimenē, kā tiek ar saviem bērniem galā, bija apsekošanas no skolas, pārrunas. Pieņemsim, ka tajā laikā viss bija kārtībā. Nebija nekādu pārmetumu, ka savus bērnus nebūtu audzinājusi. Tolaik ar bērnu vairāk nodarbojās tēvs. Viņš nomira. Pēc gada konstatējām, ka ne jau tas, ka viņa būtu fiziski iespaidota, bet bērna drošībai netiek pievērsta uzmanība. Nomira vīrs, mainījās viņas dzīves veids (Irīnas Irbītes – I.K.),” tā Ciblas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Astrīda Kozlovska, kura sākotnēji neatzina, ka bērnu no aizbildnes ģimenes vajadzēja izņemt daudz ātrāk vai pat tajā neievietot, taču neierakstītā telefonsarunā pauda nožēlu, ka šāda ģimene atzīta par aizbildņiem.
“Babiņ, es redzēju sliktu sapni! Es bēgu, viņš mani atkal noķēra,” tā savai audžumammai joprojām saka mazais meitēns, kuru no melniem sapņiem nepasargāja ne pašas vecāki, ne valsts. Šajā reizē par jelkādu vardarbību, ko izjuta Anna, neviens netika ne morāli, ne likuma kārtībā nosodīts.
Komentāri