Dzērbenieši Rūta Ilona Rubene un Aleksis Rubenis stāsta, ka atminas arī tos valsts svētku, kurus svinēja vēl pirms 1940. gada.
“Tie bija citi laiki. Taču svētki ir svētki,” saka Aleksis un turpina: „Man valsts svētki saistās ar Rīgu, ar brāļa Aleksandra vārda dienu. Katru gadu 18. novembrī mēs pie viņa pulcējāmies un svinējām abus svētkus kopā. Arī tajos aizliegtajos gados vienmēr bija iemesls saiet kopā un svinēt. Neviens pie krāgas mūs neķēra. Demonstrācijas netaisījām, bet Aleksandros nekad arī neaizmirsām pieminēt valsts svētkus, vienmēr šo un to pārrunājām. Padomju laikā abi ar sievu bijām skolotāji. Tad gan praktiski neko nevarējām un nedarījām,” stāsta Aleksis un dod vārdu dzīvesbiedrei.
“Man savukārt visjaukākās atmiņas saistās tieši ar bērnību. Tēvs bija pagastvecākais, brāļi aizsargi, bet māsas – aizsardzes. Mēs šos svētkus svinējām. Taču, sākoties 1940. gadam, viss arī izbeidzās. Sāku iet skolā, ģimene paklīda un svētkos lielas kopējas saiešanas vairs nenotika. Bet līdz tam šie svētki tika svinēti skaisti. Ar sirsnību un lustēšanos, kā jau laukos. Taču mūsu dzīve pagājusi laikā, kad daudz ko nevarēja atļauties. Sākoties Atmodai, atkal viss kļuva citādāk. Varēja runāt un svinēt. Paši gan pēdējos gados neko īpašu neesam darījuši. Izkaram karogu un abi ar vīru šo dienu atminamies,” saka Rūta.
“Toreiz svētkiem gatavojās, pušķoja lauku mājas, tagad 18. novembrī mājas diez ko nepušķo. Labi, ja karogu visi izkar. Skolā svētkus svin, bet ģimenēs vairs nesvin kā kādreiz,” spriež Aleksis.
