Katras pašvaldības pienākums ir gādāt, lai visi bērni tiktu uz skolu. Pašvaldības, kurās “Druva” interesējās, atzina, ka tas tiek nodrošināts, visi pagasta bērni bez problēmām tiek uz skolu un mājās.
Tomēr aizvien, sevišķi pēcpusdienās, ceļu malās var redzēt ne vienu vien stopētāju. Amatpersonas ir pārliecinātas, ka vienmēr būs cilvēki, kuri izmantos iespēju un pārvietosies ar gadījuma mašīnām, ne autobusu.
“Stopētāji jau lielākoties ir vidusskolēni un profesionālo skolu audzēkņi. Viņi stopē gan tāpēc, ka nav naudas, gan azarta vadīti,” pārliecināts Taurenes pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Vīlips. No rīta uz Taurenes pamatskolu skolēnu autobuss mēro 21 kilometru un uz mācībām atved ap 50 bērnu, bet
pēcpusdienā viņus aizved mājās. “Izbrauc loku pa visu pagastu. Kājām uz skolu nāk tikai tie, kuri dzīvo pašā centrā un Līvānu māju ciematā. Arī viņiem nav tālu jāiet, blakus vien ir,” stāsta Jānis Vīlips un piebilst, ka skolēnu autobuss brauc arī uz Dzērbeni. To Taurenes pašvaldībai lūguši Dzērbenē dzīvojošo audzēkņu vecāki.
Jautāta, vai Zosēnos arī skolēni mēdz ar stopiem braukt no skolas mājās, pašvaldības sekretāre smej: “Var visu dienu uz ceļa stāvēt, arī tad cerību nav. Vien piena mašīna
pirms pusdienas brauc. Satiksme pa pagasta ceļiem tik maza, ka nekur neaizbrauksi.” Pašvaldība gādā, lai bērni varētu atbraukt uz skolu un tiktu mājās. Ar šo mācību gadu “CATA” autobuss kursē tā, lai zosēnieši, kuri vēlas, var tikt uz Jaunpiebalgas vidusskolu. No pērnā gada Vecpiebalgas pašvaldības autobuss brauc uz Zosēniem pēc bērniem, kuri mācās vidusskolā. “Katrs var bez problēmām tik uz to skolu, kuru vēlas,” saka Zinaīda
Šoldre.
Priekuļu pašvaldība gādā, lai pagasta bērni nokļūtu vietējā vidusskolā. Tie, kuri dzīvo citās pašvaldībās, uz vidusskolu brauc ar satiksmes autobusu vai viņus ved vecāki. “Tie daudzie jaunieši, kuri Priekuļos ceļa malā stopē, mācās tehnikumā. Esmu novērojusi, ka jaunieši nestāv ceļa malā pa vienam, viņi zina par drošības pasākumiem, kas pašus var pasargāt,” domās dalījās pašvaldības priekšsēdētāja Māra Juzupa. Arī pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāja Inita Jansone stāsta, ka mācību gada sākumā ar skolēniem runāts gan par drošību, gan riskiem. “Bet bērni, kam ir tieksme uz klaiņošanu, protams, izmanto stopēšanu,” piebilst Inita Jansone.
Vecpiebalga atrodas krustcelēs. Vidusskolā mācās skolēni no kaimiņpagastiem. Pašvaldības autobuss uz skolu atved ne tikai pašu pagastā dzīvojošos bērnus. Loks tiek braukts uz Zosēniem, Dzērbeni, paņemti arī taurenieši. “Kad skolēni mūk no stundām, lai tiktu prom, stopē mašīnas. Bet laikus nokļūt skolā un mājās problēmu nav,” saka Vecpiebalgas vidusskolas direktore Marija Supe. Viņa, jautāta par stopēšanas bīstamību un tomēr popularitāti jauniešu vidū, nav izbrīnīta. “Stopēšana nepārtraukti tiek popularizēta. Rīko sacensības, kurš ātrāk nokļūs kādā pilsētā. Jaunieši tiek aicināti piecās dienās bez maksas tikt līdz Spānijai, darbojas arī biedrība “Latvijas stopētāju klubs”,“ domu ar piemēriem atklāj vidusskolas direktore un vien piebilst, ka katram riskētājam savs liktenis, skolā par drošību var runāt bez mitas, nekas nemainīsies.
Līdz ar jauno mācību gadu Latvijā notiek informatīvā sociālā kampaņa par bērnu drošību ārpus mājām „Stopēt bīstami”.
Izdots arī
informatīvs materiāls pusaudžiem. Tajā uzsvērts, ka stopēšana ir interesanta nodarbe, “bet vienmēr pastāv apdraudējums nokļūt nelaimē”.
Rajona padomes galvenā speciāliste bērnu tiesību jautājumos Inese Zībere vēlreiz uzsver, ka izvēle stopēt un kāpt vai nekāpt mašīnā ir bērna ziņā. “Dzīvē situācijas ir ļoti dažādas. Iet bērns pa ceļu mājup. Šoferim paliek žēl, pietur. Ko darīt bērnam? Mukt? Kur? Vai viņš spēj pieaugušajam skaidri pateikt – nebraukšu,” domās dalās galvenā speciāliste. Viņa arī piebilst, ka nebūt ne visas pašvaldības nodrošina, ka visi bērni tiek aizvesti uz skolu. “Aizbildinās, ka nav naudas. Bērniem līdz skolai pieci, seši kilometri. Ģimenē trīs skolēni, vēl kaimiņos puika. Ko darīt? Vecāki ved. Protams, arī vecāki ir atbildīgi, lai bērni mācītos, bet kāpēc citi bērni tiek vesti un vecākiem par to nav jāmaksā,” stāsta Inese Zībere. Viņai arī savs viedoklis par nelaimes gadījumu atspoguļojumu presē un televīzijā. “Protams, par tiem jāinformē sabiedrība, bet ne tik ļoti, ka šie notikumi jau kļūst par reklāmu tiem, kam ļauni nodomi pret bērniem, viņi var iedarbināt savu fantāziju. Diemžēl nelaimes gadījumu ir aizvien vairāk,” vērtē Inese Zībere un atgādina, ka vecākiem ar bērniem jāvienojas, ka mājup un uz skolu atvases ies pa vienu un to pašu ceļu, ja kas notiek, lai skaidri zinātu, kur meklēt. “Kampaņa, protams, nepasargās bērnus. Bet vēlreiz pievērsīs uzmanību, ka par drošību jārunā, ka jāapzinās riski, jāzina, kā rīkoties. Visiem – gan jauniešiem, gan bērniem, gan pusaudžiem,” uzsver Inese Zībere.
Komentāri