Nākamās paaudzes. “Baltijas ceļa” divdesmito gadskārtu ar dalību skrējienā atzīmē melturiešu Bērziņu atvases: meita Līna un mazdēls Kārlis.
Melturi Amatas upes krastā ir viena no zīmīgākajām vietām uz Latvijas lielceļa A2 un viens no posmiem pirms trīs gadu desmitiem notikušajā akcijā “Baltijas ceļš”. Melturi ir dzīvesvieta latviskajai, kuplajai Bērziņu dzimtai. Reizē tā ir dzimtā vecāko – Ilzītes Veltas un Vitolda – dzīves vieta, no kuras bērni un mazbērni ikdienā dodas savos ceļos, bet nozīmīgos brīžos visi pulcējas kopā.
Pirms 30 gadiem 23. augustā Melturi kļuva par tautas pulcēšanās vietu, kur cilvēki, sadodoties rokās, veidoja vienu no posmiem trīs Baltijas tautu politiskā akcijā. Tā bija miermīlīga, bet enerģētiski caurstrāvota akcija. Tajā tauta apliecināja, ka turpmāk nebūs tā, kā bijis.
Ilzīte Velta Bērziņa 1989. gada 23. augusta dienu, kad pasaules mēroga notikums, Baltijas tautu izveidota ķēde gāja gar viņas ģimenes namu un pat ienāca mājas pagalmā, aizvien atceras ar īpašām jūtām. “Cerības, lielas cerības, ka kaut kas mainīsies uz labu,” tā sevi, savu ģimeni notikumā pirms trīs gadu desmitiem aizvien atceras Ilzīte Velta Bērziņa.
“Vīra todien nebija Latvijā. Līdz akcijai, kad sanāks, sabrauks cilvēki, vēl bija gana laika, un es nodomāju aiziet mājas otrā pusē, kur mūsu dārzs, novākt gurķus. Nācu atpakaļ ar pilniem groziem, bet pagalmā knapi varēju tikt līdz namdurvīm. Mūsu lielajā pagalmā rindām bija saliktas mašīnas. Ar tām bija atbraukuši “Baltijas ceļa” dalībnieki,” atmiņās kavējas Ilzīte Velta. Uz Vidzemes šoseju pie Melturiem bija aicināti sabraukt Vidzemes un Latgales ļaudis. Atsaucība bija liela.
Sadodoties rokās, politisko vēsti, ka Baltijas tautas vēlas atgūt savas valstis, dzīvot neatkarīgi, sadzirdēja ne tikai Eiropā un aiz okeāna Amerikā. To sadzirdēja arī tālajā Sibīrijā. Tovasar Vitolds Bērziņš kopā ar darbabiedriem no auto ceļu uzņēmuma bija devušies apskatīt Baikālu. Akcijas vakarā, pie ugunskura sanākot, līdzās bijuši arī sibīriešu zinātnieki. Viņi ar baltiešiem sākuši spriest, vai sibīriešiem nepārņemt piemēru no Baltijas tautām – arī Tālo Austrumu tautām pieprasīt neatkarību.
Bērziņu pāris, viņu bērni un mazbērni akciju “Baltijas ceļš” atzīmē katru desmitgadi. Gar Melturu māju ik dienu garām aizbrauc tūkstošiem automašīnu, bet 23. augustā daļa no tām piestāj lielajā pagalmā. Ar ugunskuru akciju uz lielceļa, ar skrējienu pa šoseju – tādas bijušas akcijas “Baltijas ceļš” atcerei ik pēc desmit gadiem. Tad cilvēku pulcēšanās vairāk saistījušās ar dzīves un prieka apliecināšanu. Pirms desmit gadiem skrējienā pār Melturu kalnu jau varēja piedalīties Ilzītes Veltas un Vitolda mazbērni.
Ilzīte Velta visu mūžu strādājusi ceļiniekos, sievietei grūtā profesijā. Šādu izvēli noteikusi Padomju Savienības represīvā politika. Tā kā Ilzīte ir dzimusi uz Sibīriju izsūtīto ģimenē un vecāku dzimto pusi pirmo reizi ieraudzījusi astoņu gadu vecumā, tas nozīmējis to, ka no bērnu dienām līdz mūža galam viņa jāpatur čekas uzmanības lokā. Ne katra augstskola, ne katras profesijas apgūšana meitenei jaunībā bijusi pieejama. Pat pases pieteikšana 16 gadu vecumā sākusies ar izsaukumu uz čekistu kabinetu Cēsīs. Meitenei tika sekots un pases pieteicēja pratināšanā pārmetusi, kāpēc uzrādījusi tādu dzimšanas vietu Omskas apgabalā, kādas vairs nav. “Kā varēju zināt?” saka Ilzīte Velta Bērziņa. Padomju Savienībā labi zināma, nežēlīga čekista vārdā nosauktais apriņķis, kad tajā vēl bija nometināti izsūtītie latvieši, nu bija pārdēvēts citā vārdā. Cēsu čekā jaunā meitene tikusi turēta aizdomās par kaut kā pretvalstiska slēpšanu.
Bērziņu dzimta ir viena no daudzajām, kurām akcija “Baltijas ceļš” 1989. gada 23. augustu padarīja par neaizmirstamu, lolojot cerības, ka notiks pagrieziens Latvijas vēstures gaitā. Pirms divdesmit, desmit gadiem un šodien, kad “Baltijas ceļš” ir 30 gadu senā pagātnē, Bērziņu pagalmā un namā ienāk daļa no tām sajūtām, kas tika izdzīvotas, trim tautām sadodoties rokās.
Komentāri