Dziedniecisko spēku apvienojums
Pagājis pusgads, bet cēsniece Gunta Romanovska arvien jūt siltumu, kas viņu apņēma Ukrainā divu nedēļu atpūtas braucienā. Ne jau tāpēc, ka jūlija vidū Krima atbraucējus no Latvijas – divas ģimenes – sagaidīja ar 38 grādu svelmi, kura par lietus gāzi pārvērtās tikai pēdējā ceļojuma dienā, bet tāpēc, ka Krimas dabas skaistums un dziedniecisko spēku apvienojums bija kā brīnums.
Braucienam uz Ukrainu Gunta gatavojusies divus gadus. Pirkti un lasīti ceļveži, meklētas publikācijas par Krimu, pētītas kartes. Ceļojums iecerēts bez tūrisma kompāniju padoma vai atbalsta.
Atbalstījusies uz trim bilžu albumiem, kas glabā ceļojuma iespaidu attēlus, Gunta saka, ka uz Krimu braukt ir vērts: ” Tur tūristi gaidīti, ikviens – no taksometra šofera līdz tirgus sieviņai, no greznas mājas īpašnieka līdz cilvēkam, kurš var atļauties izīrēt gultas vietu – gatavs uzņemt ciemiņus un ir laipns.”
Uz Krimu jābrauc šodien
”Par Krimu tik daudz bija dzirdēts, kā braukuši uz Melno jūru, ko piedzīvojuši, bet mums ar ģimenes draugiem tā bija nezināma vieta. Par mūsu izvēli bija nesapratnes pilni jautājumi: ”Ko tur darīsiet, tur viss tagad ir palicis dārgāks nekā pirms pieciem gadiem. Tur bardaks kļūst arvien lielāks.” Tikpat kā nekādu bardaku nejutu. Varbūt ar to saskaras biznesmeņi, jo zinu, ka arī latvieši Krimā taisa biznesu. Nevaru spriest par visu Ukrainu, bet Krimā, kur cilvēki pārtiek no tūrisma, tas viņus uztur, visur palīdzēs, izstāstīs, parādīs.
Neesmu avantūras cilvēks, jo iepriekš visu mēdzu izdomāt, bet šoreiz mans atvaļinājums bija tīrā avantūra. Mums bija tikai lidmašīnas biļetes turp un atpakaļ. Nezinājām, kur nakšņosim, kaut līdzi bija arī divi bērni. Bet spriedām – tur ir tik silts, ka vienu nakti var pārlaist arī parkā uz soliņa. To nevajadzēja. Piedāvājumu daudz, uz ielas nav jānakšņo.
Uz Krimu devāmies ar visdārgāko transportu – lidmašīnu – visdārgākajā tūrisma sezonā. Ietaupījām vienīgi to, ka uz Ukrainu nevajag vīzu. Mēs nebraucām gulēt pie jūras, bet ekskursijā, jo daudz gribējām redzēt. Divu nedēļu brauciens (biļetes, īre, ekskursijas, pārtika, suvenīri) katram no mūsu ģimenes izmaksāja 400 latu. Kur Rietumos par tādu naudu var nodzīvot divas nedēļas?
Uz Krimu jābrauc šodien, kaut vai tūlīt, jo tā ir zeme, kur visu gadu, katru dienu kaut kas zied. Pirmā avantūra un politika
Ne visu, ko iepriekš nolemj, var īstenot, arī apņemšanos neņemt pirmo mašīnu, pirms katras rīcības visu kārtīgi apdomāt. Simferopoles lidostā, sajūtot Krimas svelmi un zinot, ka esam ar ceļa somām, lētais transports – trolejbuss bez kondicionētāja vairs nebija prātā. Sēdāmies pirmajā mašīnā. Toties mūs ne tikai aizvizināja uz Alupkas pilsētu (zinātāji Cēsīs ieteica, liels paldies par to) un pa ceļam pastāstīja, kas un kā, bet arī vadāja pa pilsētu, kamēr atradām piemērotu mājvietu.
Nebijām gatavi, ka lidostā nāksies deklarēties, aizpildot kartīti – kas esi, kāpēc esi Ukrainā, norādot, kur apmetīsies, par ko mums tobrīd nebija pat nojausmas. Bet lidostā netrūkst reklāmu, un vienu no redzamajām adresēm arī ierakstījām.
Krimā mani apbūra daba un laipnie cilvēki. Dzīvojām pilsētā, apmēram kā Cēsis, bet to tikpat kā nejutām. Visapkārt parki, cipreses. Siltums, jūras krasts – jauki. Nenoliedzu, bija arī netīrība – samētātas pudeles, pārbāzti konteineri un apkārt kaudzes. Tūrisma objektos, pie pilīm tā nebija.
Krima esot kā planēta miniatūrā. Tāpēc arī iekārota un iekarota. Kādi tik kari nav gājuši pāri. Krievijas pakļautībā tā bijusi no 1774. gada.1954. g. Ņ. Hruščovs izdeva rīkojumu Krimu pievienot Ukrainai. Tagad Krievija iecerējusi to atgūt. Krima ir Ukrainas autonomā republika ar 2,4 miljoniem iedzīvotāju, vairāk nekā 80 tautībām. Ap 65 procentiem Krimā ir krievi, ukraiņi ap 13. Pēc tautas izsūtīšanas 1944. gadā tikai 80. gadu beigās senču dzīvesvietās varēja atgriezties Krimas tatāri, kuri tagad 18 procenti.
Tatāri par vēsturi un tiesībām, neatgūtajiem mantojumiem nerunā bez sarūgtinājuma. To apliecināja arī tirgū sastaptā Krimas tatāriete. Krievi uzskata, ka Baltijai neatkarība pienācās, bet Krimai jāatgriežas Krievijas sastāvā.
Par Baltiju nedzirdējām sliktas atsauksmes. Tirgū sieviete teica: ”Vilis Lācis ir mans mīļākais rakstnieks. Visas viņa grāmatas esmu izlasījusi.” Aizņem sauļošanās vietu
Dienvidkrima ir kalni ar mežiem un krūmājiem, kā arī šaura piekrastes josla. Dzīvojām tieši pie jūras. Padomju laikos visām piekrastē uzceltajām garāžām tagad uzbūvēts otrais stāvs, tās pārveidotas par viesnīcām. No akmeņainās jūrmalas, kas nosēta ar dvieļiem – laikus aizņemtām sauļošanās vietām – pa laipu var ieiet jūrā un pa kāpnītēm sasniegt ūdeni, kur jau pāri galvai. Man vajag drošības sajūtu, ka varēs aizsniegt dibenu, tāpēc jutos neomulīgi. Izrādījās, simts metrus tālāk ir pludmale ar maziem akmentiņiem, ar pakāpenisku ieiešanu jūrā. Ļoti jauka vieta. Ūdens silts, dzidrs un sāļš – ceļ virs līmeņa. Tur arī rītos un vakaros dzīvojām un peldējāmies. Pa dienu ir tik karsts, ka retais uzturas pludmalē.
Viesnīcā par vietējo sadzīvi maz ko uzzinājām, bet no stāstītā sapratu, ka vasarās paši pārvācas uz dārza mājiņām vai vairākas ģimenes vienā dzīvoklī, lai īpašumus maksimāli izīrētu iebraucējiem. Tāpēc var dabūt gultas vietu, slēdzamu istabu vai māju ar baseinu. Katrai gaumei un rocībai.
Iepirkāmies tirgū. Grūti pierast, ka veikalos nav pašapkalpošanās. Nevarēja preci aptaustīt un izpētīt. Pārtikām no augļiem un dārzeņiem. Viss nogatavojies, garšīgs. Pārdevēji tā arī reklamēja preci. Ja lielais arbūzs nepatikšot, otrā dienā pusi ņemšot atpakaļ, lai samainītu pret labāku. Ļoti garšīgi tomāti. Sīpoli tikai tādi, kādi Krimā izaugot. Mēs paši gatavojām ēst, uz ēdnīcām reti gājām. Bet vispār karstumā ēst negribējās. Vienmēr vajadzēja līdzi ūdeni. Minerālūdens pudele – jo tuvāk jūrai pirkta, jo dārgāka.
Flotes diena Sevastopolē
Braucot uz Krimu, iesaku kartes sapirkt jau Latvijā. Pirku ”Jāņa sētas” grāmatnīcā, arī Krimas ceļvežus krievu valodā. Uzzināju, ka Alupka ir izdevīga vieta. Piedāvājums milzīgs. Uz ielām tūrisma firmas piedāvā visdažādākos maršrutus.
Labi, ka pamanījām svētkus – Flotes dienu. To skatīties braucām uz Sevastopoli. Kaut ko tādu citur neredzēt. Kad ieradāmies, krastmala jau bija cilvēku nosēta. Sanāca milzīgas skatītāju masas. Visi sēdēja stundām ilgi un gaidīja, kad sāksies parāde. Desmitiem kuģu brauca, jābrīnās, kur visi tai ostā var dēties. No kuģiem uz ūdens tika palaisti vikingi, visurgājēji, daži brauca, dziedādami častuškas, bija airēšanas sacensības. Mūsu acu priekšā iznira īsta zemūdene. Tika imitēta jūras kauja, šaujot no kuģiem un krastiem. Ugunis un dūmi. Tad brauca ugunsdzēsēju kuģis. Ūdeņi šķīda tā, ka aiz strūklas nemaz neredzēja pašu kuģi. Pilsētā valdīja īsti svētki ar karogiem, jūrniekiem, viss kā padomju laikā, arī pieminekļi, goda plāksnes ar visām bildēm, Ļeņins uz postamenta. Ļeņinu gan netrūka nekur. Kalni, alas un Livādijas pils
Slavenajā Aipetri kalnā braucām ar vagoniņu un pārsēšanos pusceļā. Rindas milzīgas uz vagoniņu, bet pienāca cilvēks, kas solīja, ja būsim viņa grupā, tad firmai ir rezervētas vietas, tikai jāpiemaksā. Protams, piemaksājām un gājām uz vagoniņu ārpus rindas. Ar gidu izstaigājām alu, uzkāpām virsotnē – ar skatu uz Krimu. Kalns nav pārāk augsts, bet par to daudz stāsta. Varbūt tāpēc, ka pats skaistākais – ar divām galotnēm.
Krimā milzīgi daudz zirgu, arī kamieļi. Izjādes nodrošinātas, bet neizmēģinājām. Iepazinu neredzētu augli – Indijas granātu. Paņēmu sēkliņas. Pavasarī stādīšu podā. Vai izaugs mamardika, kā man solīja?
Alas pārsteidza, to Krimā simtiem, pat sena alu pilsēta, bet mēs bijām divās – Marmora un Mamuta, kur nesen atrada mamuta kaulus. Alas milzīgas. Padomju gados tās nav zinājuši. Atrastas pirms 20 gadiem. Krimas kalnos daudz tukšumu – alas, galerijas, šahtas, akas un grotas. Pirms dažiem gadiem apmeklētājiem atklātajās alās ir ļoti skaisti. Esmu bijusi Čehijas alās, bet šīs pilnīgi apbūra.
Varu ieteikt arī apskatīties Ņikitskas botānisko dārzu ar milzu kokiem. Pārsteidza kaktusu oranžērija.
Netrūkst vēsturisku vietu. Slavenā, baltā Livādijas pils, kur pēc kara notika Jaltas konference ar Staļina, Rūzvelta un Čērčila piedalīšanos. Palicis sarunu galds un valstu vadoņu apdzīvotās istabas. Livādija ir slavena kā Krievijas cara ģimenes pils. Aleksandra II valdīšanas laikā Jalta bija impērijas otrā galvaspilsēta, uz kuru pēc Krimas kara tiecās aristokrātija. Dienvidu krastu sauca arī par krievu Rivjēru. Pēc revolūcijas pils kļuva par sanatoriju. Kopš 70. gadiem pieejama tūristiem, 90. gados kļuvusi par tikšanās vietu. Krimas saldā garša
Suvenīros atvedām Krimas vīnus. Tos degustējām Masandrā, vīnu rūpnīcā. Krimas vīni domāti tiem, kam garšo saldie dzērieni, skābas vīnogas tur nemaz neizaug. Saglabājusies vīnu kolekcija vēl no cara Nikolaja laikiem. Pēdējā pasaules kara laikā Krimā veidojās vīna upe. Vāciešiem tuvojoties, vīnu pagrabi tukšoti, visu izlejot zemē, lai tikai iekarotājiem nekas netiktu.
Komentāri