Rosīgu zemniekošanu Kaivē daudzi likuši pie malas, bet “Ķiesnēru” saimnieki piena lopu kūtī ieveduši arī vairākus gaļas lopiņus un saka, ka dzīvošanu laukos par sliktu nevar saukt.
“Darbs ir pie mājas, visi paēduši, visi mazbērni iet skolās,” tā “Ķiesnēru” vecā saimniece Astrīda Hāna. Viņas meita Inga kopā ar savējiem- vīru un četriem bērniem, ir lielākie darba darītāji un arī viņi ir pārliecināti, ka gluži mukt prom no lauku dzīves nav prāta darbs. Daļa finansiālās rocības iegūta arī no subsīdiju un Eiropas Savienības maksāju-miem par teritoriju sakopšanu.
“Pagaidām jau pavasaris vēl tāds mierīgs, taču auzas tūlīt sēsim. Tas tiešām ir ļoti savlaicīgi, ja salīdzinu ar pērno gadu, tad iesējām 30.aprīlī, tagad ceturtajā. Agronoms mūs iedrošināja, ka auzas par agru nevar iesēt,” tā jaunā saimniece Inga Irkle. “Ķiesnēri” ir pagasta Pēterēnu galā, tur atrodamas vēl pāris mājas, kurās aug jaunā paaudze, bet neviena no šīm ģimenēm tik dziļos lauku darbos nav iegrimušas, bet Astrīdas kundze saka, ka viņiem gotiņas ir vai asinīs, jo 35 gadus viņa bijusi slaucēja kolhoza fermā. Pati pasmejas, ka viena no labākajām rajonā, piebilzdama, ka Cēsu rajonā, jo vienmēr vairāk jutuši mūsu pilsētas tuvumu un joprojām pabaudīt pilsētas dzīvi un, ja vairāk jāiepērkas, tad braucot uz Cēsīm. Divi no Irkļu bērniem mācās Priekuļu tehnikumā.
“Domāju arī tālāk mācīties, taču vispirms ir štuks, ka vajadzētu pašam savu uzņēmumu taisīt. Citādi kāpēc tad to komercdarbību mācos? Man ir biznesa plāns, ka varētu atvērt auto vizuālā remonta darbnīcu. Pēc automašīnas tehniska remonta nepieciešams to uzlabot, sakrāsot. Manuprāt, šī tirgus daļa nav pilnīgi aizņemta. Vai laukos? Nu, nezinu, tāda darbnīca būtu jāatver Cēsīs vai Valmierā,” vērtēja Edijs Irklis.
Komentāri