Pārgaujas novada Raiskuma pagasta “Virsājos” saimnieko Jānis Zaļkalns ar dzīvesbiedri Ivetu. Saimnieki audzē zemenes, tik lielas, ka daža līdzinās mazam ābolam. Stādi rūpīgi izvēlēti, un daži pat ieceļojuši no tālām zemēm, tāpēc ogu forma, lielums un krāsa atšķiras, tāpat kā atšķiras zemeņu garšas īpašības.
Ikdienā Iveta strādā apdrošināšanas kompānijā, bet Jānis ir auto elektriķis. Viņi apgalvo, ka zemeņu audzēšana ir relaksācija un liels eksperiments, kas tomēr atmaksājas. “Ja visu dienu esi pavadījis telpās, nevari sagaidīt, kad varēsi braukt mājās un parušināties dārzā. Darbošanās pie mājas mums ar Jāni ir atpūta. Kamēr saimniekošana sagādā prieku, tikmēr darbs ir hobijs,” stāsta saimnieki, viens otru papildinot.
Sākotnēji Iveta ar Jāni zemenes iestādījuši pāris vadziņās. Pēcāk zemeņu lauks paplašināts līdz 400 kvadrātmetriem: “Iestādījām vairākas šķirnes – ‘Darselect’, ‘Rumba’, ‘Vivaldi’, ‘Florence’, ‘Figaro’ un ‘Sonāte’. Interesēja, kā šīs zemeņu šķirnes pielāgojas mūsu klimatiskajiem apstākļiem, jo pat Latvijas mērogā katrā nostūrī tās aug atšķirīgi.”
Iveta agrā jaunībā jau nodarbojusies ar zemenēm, taču atzīst, ka audzēšanas metodes mainās un attīstās. “Pagājušajā gadā nolēmām zemeņu lauku paplašināt par 3 000 kvadrātmetriem. Stādīšana sākās maijā, paņemot klāt jaunas šķirnes. Jau pirmajā gadā bija raža, kaut uz ogām necerējām. Šogad par spīti sliktajiem laikapstākļiem zemeņu raža bija izcila,” stāsta Iveta, piebilstot, ka vēsajā pavasarī ogas netika īpaši sargātas no aukstuma. “Domājām, kā būs, tā būs, un iznākums ir labs, vienīgi ‘Rumba’ izsala, jo šī zemeņu šķirne ir ļoti kaprīza. Ja Vācijā ‘Rumbu’ piesedz ar agroplēvi, tad mūsu apstākļos būtu jāklāj segas,” smej saimniece.
Uz lauka ir agrās, vidējās un vēlās zemeņu šķirnes: “‘Malvīne’ tikai tagad sāks ražot, un pirmās ogas būs augusta sākumā. Šī šķirne ir eksperiments, jo, ‘Malvīni’ stādot lielākās platībās, nepieciešamas kameņu mājas, citādi to ziedi neapputeksnējas un ogas ir ar defektiem. Te jāsaka, ka pagājušais gads bija smags arī biškopjiem, līdz ar ko bites un kamenes slikti pārziemoja, daudzas aizgāja bojā, tagad skatāmies, ka kameņu ir ļoti maz.”
Iveta parēķinājusi, ka zemeņu audzēšanā ieguldīti aptuveni četri tūkstoši eiro: “Un domāju, ka šogad, otrajā ražas gadā, esam “pa nullēm”. Ieguldījumi nav mazi, jo jāparēķina stādi, plēve, žogs, minerālmēsli un biohumuss. Tā kā mūsu lauks ir samērā mazs, nevaram izmantot tās metodes, ko lielie audzētāji. Te gan gribētu pieminēt, ka zemenes nav prasīgas, tās aug arī smilšainā augsnē, taču tās jāmēslo. Ķīmiju gan neizmantojam, saimniekojam ekoloģiski. Toties savu darbu neprotam novērtēt. Ja sāktu rēķināt arī to, tad, iespējams, aprēķinos vēl būtu kāds mīnuss.”
Plašais zemeņu lauks sadalīts sektoros, pa vidu viegli izpļaujamas ejas, bet pašas zemenes uz baltas plēves, tīras un sārtas, kārdina garāmbraucējus. Šur tur zemeņu audzēšanā izmanto skaidas un salmus, ir dzirdēts par mulču, taču saimnieki secinājuši, ka baltā plēve ir vispiemērotākā.
“Uzskatu, ka ogas salmos pūst, tām metās slimības. Piemēram, tādā vasarā kā šī salmi nepavisam nav labi. Baltā plēve atstaro sauli, bet melnā pievelk, līdz ar to uz melnās plēves zemenes it kā izcepas. Plēve, ko izmantojam mēs, ir perforēta, tāpēc zemenēm piekļūst mitrums, un nepieciešamības gadījumā mēs lauku arī laistām. Laistīšanas sistēmas mums pagaidām vēl nav,” saka saimnieki.
Jānis stāsta, ka arī pareiza stādu stādīšana nākusi ar pieredzi: “Sākotnēji stādus iestādījām vienu no otra 25 cm attālumā, pēc tam 30 cm, tagad pēdējos stādījām ar attālumu 35 – 40 cm, un vispār domāju, ka dažu šķirņu stādiem vajag distanci visu pusmetru, jo stādi ir lieli. Vairāk gaismas, vairāk vēja – arī raža lielāka un ogas kvalitatīvākas.”
Iveta uzsver, ka viņu darbība vērsta uz kvalitāti, ne kvantitāti. “To, ka mūsu ogas novērtē, redzu pēc klientiem, kas brauc un atgriežas. Klāt nāk jauni, zvana, interesējas. Mūsu ogas ir svaigas. Ļoti nepatīk zemenes sabērt kastē un grābt ar lāpstiņu. Tā jau nav zemene, bet kultenis. Zemenei jābūt skaistai, jo tā ir ogu karaliene,” rādot uz zemeni maza cukurīša lielumā, saka saimniece.
Jānis paskaidro, ka zemeņu izturību un rūdījumu nosakot stādu iedalījums pa klasēm. Zemeņu stādu kāti no AA+ klases esot īkšķa resnumā ar lielu izturību. “Interesanti, ka Holandē pirktie, izcilas klases stādi, kas atceļojuši līdz Latvijai, maksā nieka centus vairāk nekā neskaidras izcelsmes vietējie stādi. Turklāt visiem zemeņu stādiem līdzi ir sertifikāti un nepieciešamā dokumentācija,” uzsver Iveta.
Vaicājot, kā ar augu slimībām un kaitēkļiem, saimnieki spļauj pār plecu un sit pie koka: “Par laimi, ļoti minimāli. Pirmajā gadā, kad uz lauka uzlikām kūtsmēslus, bija pa kādam maijvaboles kāpuram, bet citādi šī vieta ir tīra.” Jānis teic, ka lielākie kaitnieki esot stirnas un mežacūkas. Ziemā meža zvēri stādus izrok un apēd, pavasarī atstājot sabradātu plēvi, tāpēc ap lauku nācies ierīkot žogu.
Pašlaik no Vācijas un Holandes uz “Virsājiem” atkal ceļo zemeņu stādi. Iveta atklāj būtisku audzēšanas niansi: “Jaunie stādi jau šoruden, pēc iestādīšanas sāks ziedēt, bet, ja jaunais stāds izziedēs, tas būs novārdzis un piekusis, tāpēc ziedpumpuri jāizgriež. Tas, bez šaubām, ir ļoti liels darbs, toties otrajā gadā raža ir divas reizes lielāka. Ražas laikā no cera iegūst līdz pat 500 gramiem ogu.” Te saimnieki piemin lielās ģimenes priekšrocības, jo darbs rit daudz raitāk, ja palīgā atbrauc bērni un mazbērni.
“Ar stādu audzēšanu un realizāciju mēs nenodarbojamies, jo tur ir cita specifika. Tomēr, ja kādam ir interese par konkrētu šķirņu stādiem, tie būs pašiem jāizrok, toties dēstus var iegūt bez maksas,” tā Iveta.
Cilvēkiem arvien palielinās interese par pašlasīšanas laukiem. “Virsājos” pats pircējs zemenes lasīt var tikai sezonas noslēgumā, kad uz lauka palikušas mazās “ievārījumu” ogas.
Komentāri