Nedēļas nogalē un vakar daudzviet Latvijā un Lietuvā tika atzīmētas Baltu vienības dienas. Mūsu saknes, senču gudrības palēnām, bet tomēr ieinteresē aizvien vairāk cilvēku.
Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība un Seno rotu kalve rudens saulstāvju un Baltu vienības dienas pasākumus rīkoja Cēsīs, Ruckas izstāžu centrā un gleznainajā Ruckas parkā. Arī Vecpiebalgas pilsdrupās tika iedegts ugunskurs.
Rotkalis Daumants Kalniņš pastāstīja, ka Baltu vienības dienas atzīmēšana Seno rotu kalvē notiek kopš 2011. gada: “2012. gadā šī diena bija veltīta Autīnes sacelšanās 800 gadu atcerei. Pērn ar dažādiem pasākumiem visa gada garumā atzīmējām latgaļu vārda 900 gadskārtu. Tas tāpēc, ka pirmo reizi senrakstos minēts latgaļu vārds. Tas ierakstīts Nestora hronikā, ko datē ar 1113. gadu. Šogad nolēmām Baltu vienības dienu atzīmēt atšķirīgi – ar mākslas meistaru ceļojumu laikā. Viņi to veikuši gan ar auduma, otiņas un krāsu palīdzību, gan veroties senajā pasaulē caur fotoobjektīvu.”
Ruckas izstāžu namā sestdien tiks atklāta mākslinieces Annas Drukas gleznu izstāde “Seno latvju vieda”, kurā apskatāmi darbi, kas tapuši gan pirms vairākiem gadiem, gan pavisam nesen. D. Kalniņš atzīst, ka sadarbība ar mākslinieci izveidojusies ārkārtīgi interesanta: “Pirms daudziem gadiem iepazināmies ar Annu. Viņai bija dziļa interese par seno latviešu kultūru, īpaši par latgaļu rotām, to formām un rakstiem. Ir liels gandarījums, jo Annas gleznās redzu savus darbus – manas darinātās rotas -, kas atainotas ļoti precīzi.
Manuprāt, Anna dara ļoti vērtīgu darbu, savijot zināšanas par mūsu senčiem ar mūsdienu cilvēkam interesantu pieeju. Pirms diviem gadiem ar Cēsu novada domes atbalstu tapa Annas Drukas krāsojamā grāmata bērniem “Lāča nags”.
Tajā ilustrētas senās sadzīves ainas, latviešu dievības un rakstos izteiktās dabas parādības. Tagad izstādē būs skatāms plašāks Annas darbu klāsts – teiksmainās senatnes atainojums gleznās un ilustrācijās. Cik zinu, iepriekš tik plaša latvju dzīvesziņas atklāsme nav tikusi apkopota viena mākslinieka darbu izstādē.”
Māksliniece Anna Druka “Druvai”
pastāstīja, ka gleznas, kas apskatāmas izstādē, ir tapušas 12 gadu laikā un daļa no tām radītas, esot prom no Latvijas: “Šī ir senču godāšana, cienīšana. Mums ir izcils kultūras mantojums, zinības. Mums ir ļoti paveicies, jo šis mantojums ir saglabājies. Taču nereti ir grūti paskatīties uz to, kas mums pieder, dažkārt mēs pat nepamanām tās bagātības, kas mums jau ir, jo cilvēka dabā ir tiekties pēc kā cita, kas ir citām tautām. Iespējams, man ir izdevies senču mantojumu ieraudzīt tādēļ, ka ilgus gadus nebiju Latvijā, tieši prom esot, sāku pētīt un iepazīt seno latvju gājumu. Manī bija vēlme saglabāt un stiprināt saikni ar Latviju.”
A. Druka atzīst, ka gleznas tapšanā liela nozīme ir zināšanām, kas gūtas no D. Kalniņa un citiem skolotājiem, arī folkloristes Ilgas Reiznieces, kā arī dziedniekiem Latvijā, Amerikā, Lielbritānijā. “Lai gleznām būtu dziļa nozīme, tajās ielikts daudz zināšanu,” saka A. Druka.
Ruckas izstāžu namā aizvien apskatāma vēl kāda īpaša izstāde “Gunāra Janaiša ceļojums seno rotu pasaulē”, kas tika atklāta Vispasaules cēsnieku dienās jūlijā. D. Kalniņš pastāstīja: “Latvijā zināmais fotomākslas vecmeistars Gunārs Janaitis, savulaik strādādams laikrakstā “Literatūra un Māksla”, savās fotogrāfijās iemūžinājis mūsu dižāko gara darbinieku tēlus un tautas likteņgaitu stāstus. Mūsu pazīšanās, sadarbība un draudzība sākās Dziesmotās revolūcijas bangojuma laikā. Vēlāk viņu aicināju talkā, veidojot eksperimentālās arheoloģijas virzienu Cēsu vēstures un mākslas muzejā. G. Janaitis radījis daudz fotogrāfiju Seno rotu kalves izstādēm, grāmatām. Esmu laimīgs, ka viņš atrada laiku, lai caur fotoobjektīvu ieskatītos gājumā no seno rotu zaļā sūbējuma uz manu darināto rotu zeltaino mirdzumu. Šī izstāde tapa, lai pateiktu paldies un sveiktu mākslinieku ievērojamā mūža jubilejā.”
Pirmdienas vakarā par godu Baltu vienības dienai vairākās vietās Latvijā un Lietuvā tika iedegti ugunskuri, tai skaitā Ruckas parkā un Vecpiebalgas pilsdrupās.
Vaicāts, vai sabiedrības interese par seno latviešu kultūras mantojumu nenoplok, D. Kalniņš atzīst, ka nereti ārzemniekiem ir lielāka vēlme uzzināt vairāk par Latvijas vēstures liecībām nekā mūsu pašu iedzīvotājiem: “Protams, ir liela interese par seno tautas viedu, ko glabā rotas, rakstu zīmes un dziesmas. Seno rotu kalvē sastopu daudzus, kuriem šī interese ir patiesa un dziļa, tie ir cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Tas tāpēc, ka mūsu senču rotas, tērpi, tautasdziesmas, laikam ritot, ir labāk saglabājušies. Mūsu vecmāmiņas vēl daudz ko no tā visa nesa pavisam nesen- tikai pirms apmēram simts gadiem. Daudzās zemēs šāds mantojums ļaužu apziņā nav saglabājies, jo no tā šķir nevis simts, bet tūkstoš gadu. Diemžēl ne vienmēr to novērtējam. Daudzi dodas prom no Latvijas labākas dzīves meklējumos. Ir skumji, ka vien neliela daļa no tiem līdzi paņem zināšanas par savu izcelsmi un sentēvu gudrībām. Bet tās lieti noderētu kā latvieša identitātes vizītkarte, svešos ļaudīs nonākot. Šīs zināšanas varētu kalpot par “ceļa biļeti” braucienam atpakaļ uz mājām, varbūt… “
Māra Majore – Linē
Komentāri