Vēsturnieci, arheoloģi, Āraišu ezerpils fonda izpilddirektori, nozīmīgu Eiropas vēstures un kultūras projektu autori Andu Vilku var apbrīnot par darbīgumu, spēju īstenot visas darba un dzīves idejas, pie tam lielos daudzumos.
Kaut vai tāds pavisam sadzīvisks risks. Pirms gadiem Anda teica, ka vēlas iegādāties īru setera šķirnes suni. Toreiz viņai aizrādīju par neprātu, jo, ņemot vērā darbpilno dzīvi, suns tikai traucēs. Nepagāja divi gadi, kad Anda no Rīgas atveda Mērfiju – to pašu izsapņoto īru seteru, kas tagad ir viņas līdzgaitnieks un iedvesmotājs. Āraišu ezerpils gide Aksilda Petrēvica novērojusi, ka Anda īsteno visas savas ieceres, un pat izmērījusi, ka tām nepieciešami tikai divi gadi. Arheoloģe no bērnu dienām
Anda smej, ka ar arheoloģiju sākusi nodarboties jau piecu, sešu gadu vecumā – Cēsu 1. bērnudārzā, kas atrodas rokas stiepienā no senās pils. „Neatceros, kurš pavēstīja nostāstu, ka Cēsu pilī ir milzīgi pagrabi un ejas. Par to draugu kompānijā pār-spriedām. Tika pieņemts stratēģisks lēmums – rakt. Rakšanu sākām ar mazām lāpstiņām uz taciņas. Tur izveidojām caurumu un atradām kaut kādu metāla gabalu. Eju neatradām, meklējumu spars beidzās, bet dabūjām brāzienu no audzinātājas, ka esam sapostījuši celiņu. Tad samusināju pagalma draugus, jo uzzināju, ka vendu kapulauks atrodas Cēsu stacijas rajonā. Es toreiz nevērtēju starpību, vai kapulauks atrodas zem stacijas, vai pieci simti metru tālāk, kur toreiz dzīvoju. Rakām cītīgi un izveidojām lielu bedri, meklēdami kapus K. Valdemāra un tagadējās Piebalgas ielas apkārtnē.
Man vājība uz rakšanu un interese par vēsturi vienmēr bijusi prātā un galvā. Ja runājam par to, ka cilvēki mērķtiecīgi iet uz kaut ko konkrētu, tad arheoloģija bijusi tā, kas pie manis nākusi pašsaprotami. Iespējams, ka tā iesēdusies ģenētiski, jo vecaistēvs bija vēstures skolotājs, kurš ar profesiju bija ļoti aizrāvies. Ejot bērnudārzā, kas blakus viduslaiku pilij, kā lai nekļūst par arheologu?” uzsver Anda. Tēmē uz jūru, bet kļūst par vēsturnieci
Viņa aizdomājas. Pēc Cēsu 1. vidusskolas beigšanas bija nolēmusi kļūt par satiksmes kuģu stjuarti. „Kad to paziņoju, tēvs bija šausmās. Daudzi padomju laika bērni sapņoja par kosmosu, bet mani vilka ūdeņi. Iespējams, tas bija agrās jaunības piedzīvojumu gars. Biju pat atradusi skolu, kur šo profesiju apgūt. Kad piepildījās apzinīgais vecums, šaubu vairs nebija – būšu vēsturniece. Tagad smejos, ka uz eksāmenu var iet arī nesagatavojies. Es tā darīju. Vidusskolas vēstures un angļu valodas skolotāji man jautāja: „Kāpēc nebiji uz eksāmenu sagatavošanas nodarbībām?” Man toreiz pat prātā nenāca, ka varētu kaut kam papildus gatavoties. Tajā laikā angļu valodu jau zināju pietiekami labi. Arī vēsture man problēmas nesagādāja. Vienīgi latviešu valodas sacerējumos, kur vienmēr rakstīju ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, dāsni mētājos ar komatiem. Teicamniece biju tikai pirmajās divās klasēs. Milzīgā vilšanās nāca vēlāk, kad apzinājos, ka tomēr ir jāmācās.” Vēsturiskā izglītošanās
Kad Anda studēja Latvijas universitātē vēsturniekos, arheoloģiju akadēmiski apgūt nevarēja. Tā bija jāpraktizē. „Toreiz Latvijā bija tikai kādi 30 profesionāli arheologi. Uzskatu sevi par arheoloģes Zigrīdas Apalas audzēkni, jo šī darba izpratni sāku veidot jau pamatskolas laikā, kad vasarās strādāju viduslaiku pilī. Manas spilgtākās atmiņas, kad Cēsu pilī raku grāvi zem senā tilta. Atradu monētu. To parādīju Zigrīdai, bet viņa…”Kurā kultūras slānī to atradi – augšējā vai apakšējā? Tas ir ļoti svarīgi datēšanai!” Atbildēju, ka nezinu. Viņa: „Tad sēdi un domā!” Tā arī sēdēju, domāju, kamēr izdomāju.” Senatnes elpas aizrautie
Strādāt Anda sāka valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. „Darbs tika uzticēts nopietns. Tā bija visu Latvijas kultūras pieminekļu apzināšana, dokumentēšana un inventarizācija. Bija jādodas uz tālo Latgales pusi, piemēram, Krāslavu un agrā pavasarī jādzīvo teltī. Kad kokiem plauka lapas, sākām izrakumus, tās izplauka, bet joprojām rakām, kad lapas sāka dzeltēt un birt, darījām to pašu. Jāteic, ka Latvijas Atmodas laikā, Baltija ceļā, arheologi bija tālu no sabiedrisko notikumu vietas. Vieni no maniem pirmajiem nopietnajiem izrakumiem bija tad, kad notika augusta pučs. Rakām Saldus rajonā – Rūsīšu Debesu senkapos – arheologa Dr. hist. Jāņa Apala dzimtajā pusē. Toreiz par puču uzzinājām tikai pievakarē. Atceros, arheologs Juris Dortāns teica, ka Latvijā arī 1940. gadā, kad arheologi strādājuši Latgalē, viņi nav zinājuši, ka Rīgā iebrauc krievu tanki un mainījusies valdība. Puča laikā mana galvenā rūpe bija, lai neatņem fotofilmas no arheoloģiskajiem izrakumiem. Šie attēli bija vieni no darba pamatdokumentiem pārskata izveidošanai.
Savukārt barikāžu laikā braucu uz Maskavu, kur valsts muzejā bija sarunāts apskatīt senlietas, kas Krievijas cara impērijas laikā aizvestas no Latvijas. Biļetes braucienam bija nopirktas, bet no rīta sākās janvāra notikumi – šāva Lietuvā. Mans tēvs bija izmisis: „Kur tu dodies, uz revolūcijas pekli?” Projekti un kultūršoks
Andu Vilku ikdienā satikt ir grūtāk nekā Valsts prezidenti valsts kancelejā.
„Braucu uz Gotlandi, pēc laika uz Kanādu, ASV, Dāniju un vēl citur,” to pierasti dzirdu, kad viņai zvanu. Anda uzrakstīja projektu un vienīgā no Latvijas piedalījās Amerikas valdības rīkotajā divu mēnešu programmā, kas ļāva apskatīt šīs valsts muzejus un mākslas centrus. „Tas manī radīja tolerantu kosmopolītisko attieksmi pret dažādu nāciju kultūrām,” Anda atzīst un aizdomājas par muzeju ideju. „Kas tiek veidots Amerikā, ieguldot milzīgus līdzekļus,” viņa jautā un pati atbild: „Tur pastāv ļoti spēcīgas mecenātisma un ziedošanas tradīcijas kultūrai un tās mantojumam. 1994. gadā Amerikā pirmo reizi izjutu kultūras tradīciju šoku, bet otrreiz 2005. gadā, kad aizbraucu uz Sibīriju. Ilgi no tā nevarēju attapties. Sibīrijas kultūršoks bija visnotaļ pozitīvs. Tur aizdomājos, kā Latvijā esam mainījušies kultūras attieksmē un sadzīvē. Sibīrijas ciemā dzīvojošie paaudžu paaudzēs neviens tālāk par dzimto vietu nav bijis. Bet jāatzīst, cik šie cilvēki ir laimīgi! Viņu sastrādātās rokas! Mūžs pagājis, tikai cīnoties par eksistenci. Biju dziļi satriekta, jo sapratu, ka es tādos apstākļos nekad nevarētu dzīvot. Ņemot vērā kaut vai to, ka pienācis laiks, kad vairāk patīk vientulība un miers…” Anda aizdomājas vērtējot. „Nepieciešamība pēc pasaules kultūras dvesmas, kontaktiem, salīdzinot tās iespējas, kas ir mums… salīdzinot Ameriku un Sibīriju… Nevar pateikt, tas ir sliktāk vai labāk, bet tā ir pilnīgi dažāda kultūras izpratne, kas būvēta uz citādiem dzīves pamatiem. Mani satrieca, ka dzīve Sibīrijas paaudzēs var būt tik dramatiska! Tur priecājas par mazumu – trīsreiz pieci metri lielu skolas ēku, kad Latvijā runājam par miljoniem. Tur pasaule lepojas ar kaut ko daudz mazāku, salīdzinot Manhetenu un Soho, vai Čikāgas muzejus, augšā Ņūmeksika kalnos, kur ir indiāņu kultūras daudzveidība – pasaules elpa! Sibīrija aizrauj ar to, ka arī mazs var būt mīļš un kulturāls.” Atgriešanās komunikācija
Anda atzīst, ka savukārt mācības Anglijā pilnīgi izmainījušas viņas domāšanu. „Kad atgriezos, jutu, ka šeit vairs tā īsti neiederos. Tā bija liela problēma. Kā tikt tam pāri, kad citi tevi nesaprot? Būtībā, vai esi šeit vai citur, nekas sabiedrībā no tā nemainījās. Ja gadu esi pavadījis ārpus Latvijas, zūd kontaksituācijas. Tu vairs neorientējies notikumos un redzi, ka viss, ko esi darījis iepriekš, jau mainījies. Jūties kā dzīvs mironis, pasaule var tālāk dzīvot arī bez tevis. Teorētiski zinām, ka visi kādreiz nomirsim, un dzīve tāpat risināsies tālāk. Lasīju, ka šī problēma ir visiem, kuri kādu laiku padzīvojuši un strādājuši ekonomiski attīstītās valstīs. Manu toreizējo sajūtu varētu dēvēt par atgriešanās depresiju. Tas nozīmē, ka jāsāk būvēt sev jaunu pasauli… Vērtējot mūsdienu Latviju, esam kļuvuši ļoti priekšmetiski – tendēti uz materiālo rezultātu. Cik krēslus uztaisīsim, cik galdus ofisā dabūsim? Eiropas projektos man patīk, ka liela uzmanība pievērsta radīšanas procesam. Tas atbilst manai pasaules uztverei – vari darīt jebko, bet svarīgi, kā to dari. Uzskatu, ka svarīgāk par divu jaunu krēslu nopirkšanu ir divu jaunu koncepciju izdomāšana par šiem krēsliem. Pati pēc dabas esmu konceptuāls cilvēks. Tomēr jāatzīst, ka mana vājība ir redzēt tikai lielās lietas, bet nesaskatīt detaļas. Būtībā sīkumi arī ir ļoti svarīgi, bet man nesanāk novērtēties līdz tiem.” Jaunā pasaule
„Sākt strādāt Āraišos bija tā jaunās pasaules atklāšana – telpa, kur mierīgi varēju sākt to veidot. Divreiz vienā upē neiekāpsi, teicis kāds gudrais. Varbūt man tā ir personīga īpašība, ka gados 35 sāku saprast savas priekšrocības un trūkumus. Tagad zinu, ka gadu garumā nevarētu strādāt ikdienas darbu un ilglaicīgi iet uz vienu mērķi. Esmu sprinteris. Man nepieciešami konkrēti rezultāti, lai sasniegtu ideju. Projektu rakstīšana rada izaicinājumu. Viss sākās ar to – varu vai nevaru uztaisīt Eiropas projektu? Tas bija jādara angļu valodā, un domāju, ka šīs valodas zināšana man devusi ārkārtīgi daudz iespēju,” pārliecināti saka Anda un smej, ka vācu valodu apguvusi tādēļ, ka darbam bijis nepieciešams izlasīt grāmatu trīs pirkstu biezumā, kas latviešu un angļu valodā nebija pieejama. „Angļu valodā nav smagās gramatikas, ir tikai vārdi, bet vācu valoda sākas ar spēcīgu gramatiku, lai vārdus apgūtu,” vērtē Anda. Par arheologiem
Kas pēc būtības ir arheologi, kuri, kā kādreiz teica aktieris Edgars Liepiņš, ka vajag tikai rakt, arī rok. Anda apgalvo, ka vajag rakt, un stāsta, ka arheologi daudziem var likties ļoti akadēmiski un noslēgti, bet patiesībā viņi ir ārkārtīgi sabiedriski un dzīvelīgi cilvēki. „Priekšstats par arheologu būtību man radās studiju gados, kad dienām un naktīm pētīju Latvijas vēstures muzeja kolekcijas. Tur iepazinos ar Lūciju Mankinu, kura bija viena no vecajiem Latvijas arheologiem. Visiem, kuri nāca uz muzeju, viņa stāstīja darba atmiņas. Piemēram, kā otrā pasaules kara laikā no vāciešiem slēpuši vēstures muzeja kolekcijas, lai tās neizvestu, un daudz ko citu, ko neatradīsim nevienā grāmatā. Savukārt arheologs Vladislavs Urtāns, vecs kungs būdams ar sirmu bārdu, salīcis un štociņu pie rokas, atbrauca uz Lielvārdes izrakumiem, un pie katra izrakuma laukuma atzīmes stabiņa pieliecās, to iztaisnojot, lai varētu precīzi nofotografēt. Tā ir tā vecā arheologu gvarde, kura liek saprast šī darba būtību un precizitāti. Tā ir inteliģence kopā ar sabiedriskumu un atraisītību, tai pašā laikā spēju būt ļoti vienkāršiem cilvēkiem. Kaut vai tas, ka bļodiņa, kurā bijušas kapa smiltis, un instrumenti, ar ko tas atrakts, sajūk kopā ar instrumentiem pusdienu ēšanā. Civilizētajā pasaulē pastāv higiēnas prasības, bet nekas jau nenotiek, ja pieņemam arheoloģisko izrakumu noslēpumaino pasauli, darba un pusdienu instrumentiem sajūkot kopā. Kad esi tālu prom no sabiedrības, tad visa dzīve koncentrējas ap kapu, kas jāizpēta, vai konstrukciju, kas jāatrok. Tā ir mikropasaule, kurā arheologs dzīvo, notikumi lielajā pasaulē tai brīdī atiet tālu nost,” stāsta Anda, saprotot cilvēku uzskatus, ka mirušos traucēt nedrīkst, tomēr atradusi tam zinātnisku izskaidrojumu: „Arheologiem ir ētikas principi –iegūt tikai informāciju. Ja nebūtu arheoloģijas, mēs nezinātu ne par kuršiem, ne zemgaļiem, ne latgaļiem, ne ezerpilīm, ne arī par Cēsu viduslaiku pili. Ja nebūtu arheoloģijas, mūsu vēsture būtu balta lapa. Tāpat kā medicīnā, ja netiktu veiktas sekcijas, neviens neuzzinātu par slimībām un to ārstēšanu. Zinātniski izpētītos kaulus arheologi, ievērojot ētikas normas, apglabā atpakaļ zemē,” Anda uzsver. Brīvais laiks?
Uzdodot šo jautājumu, viņa iepleš acis it kā atjautājot: „Kas tas tāds?” un atbild: „Tā man nav! Ir Mērfijs, kura dēļ ceļu māju, lai tas netraucētu dzīvokļa kaimiņiem ar riešanu, un sunītim būtu sēta, kur izskraidīties,” uzsver Anda, jo sapratusi, ka daudzstāvu mājas piektajā stāvā turēt seteru nav īsti normāli. „Esmu dzimusi un augusi Cēsu centrā. Ideja par māju radās pēkšņi, ne tikai Mērfija dēļ, bet, kad sapratu – man vajadzīga sava zeme, dārziņš un puķītes – sava brīvā dzīves telpa. Apjautu nogurumu no sabiedrības, lai arī cik labi cilvēki man būtu apkārt. Man vajadzīgs miers un klusums, man vajadzīga vieta, kur no rīta naktskreklā iziet dārzā, izdzert tēju vai kafiju, pasēdēt, un nebūtu jāuztraucas, ka suns ierējies.” Anda lepojas, ka Mērfijs jau kļuvis par tādu kā Āraišu ezerpils muzeja daļu. Jāteic, ka šis īru seters no saimnieces pārmantojis arheoloģijas prasmi. Kad Anda vasarā ierodas pie arheologiem Cēsu viduslaiku pilī, Mērfijs tūlīt piedalās – kasa bedres, rokot līdz ar tiem. Mēdz taču teikt: „Kāds saimnieks, tāds suns”.
Komentāri