Svētdiena, 16. novembris
Vārda dienas: Banga, Glorija

Amatas un atmiņu straumē

Druva
15:06
08.04.2014
41
Img 1098

Pie Zvārtes ieža aizvadītas Amatas ūdenstūrisma sacensību 50.jubilejas svinības. Braukšana ar laivām pa Amatu ir katra pavasara neatņemama sastāvdaļa tāpat kā oficiālas sacensības slalomā un nobraucienā, bet šoreiz visam bija apvīts īpašs oreols. Nedēļas nogalē ūdens līmenis gan bija ļoti zems, taču tas neietekmēja īpašo svētku un atmiņu gaisotni upē un tās krastos.

Latvijas čempionātā ūdenstūrismā savus spēkus izmēģināja vairāk nekā 120 dažāda vecuma dalībnieki, bet netrūka arī to, kuri pie Amatas bija ieradušies, lai satiktu domu biedrus un atcerē-tos, kā tika laivots pirms pusgadsimta. Ikviens

varēja aplūkot fotogrāfijas un dokumentus par Amatas sacensību pirmsākumiem, vimpeļus, medaļas, inventāru. Atgādināsim, ka pirmās ūdenstūrisma sacensības Amatā notika 1964. gadā,

tajās piedalījās 70 ekipāžas, kas bija labs iesākums

ūdenstūrisma kustībai Latvijā. Sacensību dalībnieki brauca visdažādākajos peldlīdzekļos, pārsvarā piepūšamās laivās,

ģērbušies kedās un vilnas zeķēs, džemperos un vējjakās, dažiem bija primitīvas glābšanas vestes, bet par ķiverēm toreiz neviens nedomāja.

50.jubilejas pasākumu rīkoja tūrisma klubs “Bebri”. Pirmajā sacensību dienā pēc Latvijas čempionāta ieskaites notika īpašs pasākums – retro brauciens. Tajā ar laivām, kas izmantotas pirms daudziem gadiem,

atbilstošā ekipējumā trasē devās seniori. Viens no pirmo sacensību rīkotājiem Jānis Olders trasē devās ar piepūšamo laivu, kas piedalījās arī pirmajās sacensībās Amatā.

Pēc brauciena viņš neslēpa prieku atkal būt kopā ar domu biedriem un izjust īpašo gaisotni, kas allaž valdījusi laivotāju vidū. Pirms 50 gadiem pirmās sacensības rīkotas, lai cilvēkiem iemācītu savaldīt laivu spēcīgā straumē.

“Ūdenstūrisms attīstījās jau Ulmaņlaikā, bet tad bija pārtraukums un cilvēkiem trūka iemaņu. Braukt ar laivām gribējās, bet prasmes nebija, un viņi gāzās, peldēja. Sapratām, lai cilvēki iemācītos vadīt laivu, vajadzīgas sacensības. Sanācām kopā vīri, kam tā bija sirdslieta, un nolēmām rīkot sacensības. Patīkami, ka joprojām tās notiek, tātad esam rīkojušies

pareizi,” teica J. Olders.

Sacensības no krasta vēroja arī Valters Pauga, kurš šobrīd dzīvo Drustu pusē. Viņš pastāstīja, ka tolaik bijis sporta funkcionārs, kurš ūdenstūrisma entuziastiem palīdzējis nokārtot visas formalitātes, lai sacensības varētu notikt: “Pats sākums bija ļoti grūts, bija pat jautājums – notiks vai nenotiks. Taču

viss izdevās, un tālāk jau bija vieglāk.”

Pie planšetēm, kurās bija apskatāmas vēsturiskās fotogrāfijas, satiku Ainu Grīnbergu, kura dzīvo Cēsu pusē, Līvos. Viņas vīrs Juris Grīnbergs arī bijis viens no rīkotājiem, diemžēl sacensību 50.gadadienu nav piedzīvojis. Pati Aina ar laivām nav braukusi, taču gandrīz vienmēr bijusi pie upes, lai atbalstītu dzīvesbiedru. Viņa pastāstīja, ka jau nedēļu pirms mačiem vīrs kopā ar citiem rīkotājiem braucis uz Amatu, lai uzliktu vārtus, paši visu izmēģinātu, lai zinātu, ka var izbraukt: “Sacensību diena bija varens pasākums ar milzum daudz skatītājiem. Dalībnieki brauca arī no Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, tās bija ļoti populāras sacensības. Tagad jau ar modernām laivām viegli izņemt vārtus, toreiz ar gumijas laivām gāja krietni grūtāk. Bet tā bija goda lieta –

sacensībās izpildīt visu programmu. Veica vairākus mēģinājumus, pat brienot pa upi kājām un velkot laivu, lai tikai visus vārtus izbrauktu.”

Latvijas čempionāta ieskaitē šogad brauca arī pieredzējušie Ziedonis Zālītis un Viktorija Bebre. Ziedonis pastāstīja, ka viņš braucis arī pirmajās sacensībās un kopumā šis bijis jau 48. pavasaris Amatā, jo divus gadus dienējis

armijā, tad nācies izlaist: “Amata –

tas ir rituāls. Te atbraucu satikt savus čomus, un, ieraugot pazīstamās sejas, ap sirdi paliek siltāk. Sanākam un turpinām svinēt dzīvi, jo, kā izlasīju kādā žurnālā – vecums iestājas nevis tad, kad pierē parādās grumbas, bet kad beidz svinēt dzīvi. Tāpēc mēs turpinām to darīt!”

V. Bebre atzina, ka šogad nav tā īstā Amata, ko ieraduši redzēt, bet katrā ūdenī varot atrast kādu burbulīti, kur izbaudīt, kā laiva griežas: “Straume jāprot lasīt jebkuros ūdeņos. Katru pavasari upe ir citādāka, kaut kas mainījies, kāds koks iegāzies, un allaž jālasa no jauna.”

Abi pārliecināti, ka katru pavasari mostas nemiers, gaidot, kad upe būs laivojama. Šogad pirms divām nedēļām, kad bija augstākais līmenis, paspēts nobraukt no Amatas stacijas līdz Līgatnei.

Atceroties laiku pirms 50 gadiem, Z.Zālītis to salīdzina ar Dziesmu svētkiem: “Tas latviešiem bija tāds kopā sanākšanas instinkts. Ikdienā jau centāmies sev iestāstīt, ka mēs, latvieši, kaut kas esam, bet redzot, ka sanākam kopā tik daudzi, bija apziņa, ka esam spēks. Jo tie, kuri brauc pa ūdeni, vienmēr domā nedaudz citādāk. Toreiz sacensībām bija tāda īpaša garša. Tagad jau pavisam cits aprīkojums.”

Braukšana ar laivām pa Amatu notikusi vēl pirms oficiālajām sacensībām 1964.gadā. Andrejs Vasilis atcerējās, kā jau gadu iepriekš mēģinājis nobraukt pa Amatu: “Man bija vienvietīga piepūšamā laiva un pārliecība, ka esmu labs braucējs. Nobraucu piecus metrus, pieķēros pie koka zara, laiva izslīdēja man no apakšas, tad nopeldēju dažus metrus, izkāpu krastā, izķeksēju laivu ar visu mugursomu un gāju atpakaļ uz Kārļiem.”

Pēdējos 20 gadus viņš nebija braucis, taču šoreiz sapratis, ka ir jābūt klāt: “Toreiz arī bija saulaina diena, tiesa, laukos vēl bija sniegs un upē vidējs ūdens līmenis. Lai arī šogad ūdens mazs, sajūtas ir tādas pašas kā pirms 50 gadiem. Nācās secināt, ka maz esam palikuši no tiem, kuri brauca pirmajās sacensībās. Tās notika pie Billes, bet nobrauciens bija no Amatas stacijas līdz Pleskavas šosejas tiltam. Toreiz pārsvarā brauca ar divvietīgajām piepūšamajām laivām, tā sauktajām “LAZ-3”, retam bija kāda aviācijas glābšanas laiva “LAZ-5” , arī pa kādai smailītei, bet katamarānu nebija.

Mēdz teikt, ka Amata ir grūta, bet, ja pasaulē upes iedalās sešās grūtības pakāpēs, kur sestā – visgrūtākā, tad Amatai ir pirmā kategorija. Taču lielajā ūdenī te ir bīstami. 1994.gadā, kad bija viens no augstākajiem līmeņiem pēdējo 50 gadu laikā,

upē bija daudz kritušu koku, daudzas ekipāžas netika ar šiem šķēršļiem galā. Mums bija sešvietīgā laiva, ar ko braucām no starta līdz finišam, mēģinot cilvēkiem palīdzēt tikt ārā no ūdens, vai izvilkt laivu. Lai arī Amatā esmu braucis daudz, peldēju tikai vienu reizi, tajā 1963. gadā.”

Stāstījumi nebeidzās, un katra satikšanās rosināja atmiņas. Jānis Olders bija gatavs pat pastāstīt kādu notikumu, par kuru līdz šim neesot atļāvies skaļi atgādināt, baidoties, ka Gaujas nacionālā parka pārstāvji aizliegs sacensības: “Cilvēkiem varbūt liekas, ka upe no Melturiem līdz Līgatnes tiltam šāda bijusi vienmēr. Esam pamainījuši nedaudz tās gultni, lai saglabātu krastus. Divus gadus pēc pirmajām sacensībām ūdenstūristi veda šurp akmeņus, likām tos upes gultnē, lai straumi spiestu nost no klintīm un

tās netiktu izskalotas. Vēlāk Nacionālais parks aizliedza to darīt, jo nesaprata mūsu ieceri – saglabāt klintis, kraujas. Pirms dažiem gadiem izstaigāju upi, un redzēju, ka mūsu darbs joprojām nes augļus.”

Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

No skolas par senioru namu

00:00
16.11.2025
7

Novembra ieskaņā daudzu interesentu – bijušo audzēkņu, citu vietējo iedzīvotāju, dažādu iestāžu darbinieku – klātbūtnē tika atvērts un izrādīts jaunais senioru nams “Piebalga”, kas tapis bijušās Piebalgas skolas ēkā. Atvēršanas brīdis ir ļoti simbolisks, jo pirms 154 gadiem novembrī šajās telpās tika atvērta skola, sacīja Jaunpie­balgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere-Valdemiere: “Va­ram būt lepni, ka […]

Vienmēr būs, ko atklāt

00:00
15.11.2025
24

Āraišu ezerpils arheoloģiskajā parkā rudens ir laiks atskatam uz paveikto un brīdis domām par jauniem plāniem. Trešo rudeni zinātniskajā pēcpusdienā vēsturnieki, arhe­ologi, muzeologi pavēra kādu    Āraišu pagātnes lappusi, gan izzināto, gan vēl pētāmo. Šī rudens zinātnes pēcpusdiena bija veltīta arheologam, Āraišu ezerpils pētītājam un    augšāmcēlējam Jānim Apalam, viņa mūža darbam – arheoloģiskā parka […]

Komiksi lauž laika sienu

00:00
14.11.2025
17

Cēsu muzejā atklāta franču mākslinieka Žoela Aleksandrā izstāde “Cēsis 1577”. Tajā zīmējumos atainoti notikumi Cēsu pilī 1577.gadā, kā tos aprakstījuši dažādi hronisti. “Mums šķiet, ka komiksi sais­tās ar jokiem. Francijā komiksu mākslai ir senas tradīcijas. Komikss satuvina laiku, sagrauj laika sienu starp 1577.gadu un šodienu. Kaut zīmējumos attēloti notikumi tālā pagātnē, saprotam, ka tajos ir […]

Saksofonisti pieskandina dzelzceļa staciju

00:00
13.11.2025
130

Tos, kuri svētdien (09.11.) pusdienlaikā bija Cēsu dzelzceļa stacijā, sagaidīja skanīgs pārsteigums. Daudzi bija atnākuši, lai būtu klāt nebijušā notikumā. Te muzicēja 65 dažādu paaudžu saksofonisti no visas Vidzemes. Novembris ir saksofona radītāja Ādolfa Saksa dzimšanas mēnesis. Šogad viņam 211.jubileja.Pirms trim gadiem A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas pedagogi Jānis Jansons un Zintis Žvarts sarunā saprata, ka  […]

Uzņēmēju interesēs maina auto stāvēšanas režīmu

00:00
12.11.2025
439

Aizvadītajā ceturtdienā Cēsu centrā uzmanīgākie autobraucēji pamanīja ko nedaudz mainītustāvēšanas atļaujas zīmēs, un piektdien arī Cēsu novada pašvaldības mājaslapā parādījies paziņojums par jauno kārtību – pilsētas centrā noteiktos ielu posmos, kas vijas ap Vienības laukumu un Vidzemes koncertzāli, ir pagarināts kritiskais laiks, kad šoferiem jāpieskata sava auto stāvēšanas ilgums. Ja līdz šim Vaļņu, Raunas, Izstādes […]

T/c VALLETA Valmierā aicina uz ATLAIŽU BRĪVDIENĀM

13:28
11.11.2025
38

Atsvaidzināt rudens garderobi, iegādāties nepieciešamās lietas ziemai, sākt gādāt Ziemassvētku dāvanas, turklāt, iepērkoties ietaupīt un varbūt pat laimēt. Šādu iespēju 15. un 16. novembrī atkal piedāvās Latvijā lielākais tirdzniecības centrs ārpus Rīgas – VALLETA, aicinot reģiona iedzīvotājus apmeklēt ATLAIŽU BRĪVDIENAS. Divas dienas – sestdien un svētdien – rudens un ziemas kolekciju apavus būs iespējams iegādāties […]

Tautas balss

Pilsētai vajag jaunu svētku rotu

09:29
14.11.2025
23
Seniore raksta:

“Nauda jātaupa, skaidrs, bet gribētos gan, lai Cēsīs beidzot būtu kaut kas jauns valsts svētku noformējumā. Nezin cik gadu Vienības laukumā redzams viens un tas pats. Savukārt karogi ap laukumu jau sen neliek domāt par svētkiem, tie kļuvusi par ikdienas daļu. Domāju, daudzi cēsnieki uz 18.novembri gribētu redzēt krāšņāku pilsētu,” sprieda seniore.

Par maz informācijas

09:28
13.11.2025
21
1
Cēsniece J. raksta:

“Izlasīju par Cēsu pilsētas padomes sēdi.Būtu zinājusi, ka tāda notiek, būtu aizgājusi. Informācijas par to vai nu nebija, vai bija par maz, lai cilvēks, kurš ikdienā neseko visiem notikumiem pilsētā, to pamanītu. Ja nevar citādi, var taču izlikt afišas, garāmejot tās cilvēks ierauga. Feisbuks taču visiem nepaziņo, ja neesi īstajā “burbulī”, vēsts pie tevis neatnāks,” […]

Kam piederēs teritorija pie Raiskuma ezera

09:28
13.11.2025
29
Pārgaujas apvienības iedzīvotāja raksta:

“Gaidām, kad kāds pateiks, kas notiks ar pašvaldības zemi Raiskuma krastā. Vai to mainīs pret privātīpašumu pie Cēsu pilsētas stadiona? Ezermala gan bijusi nomā, bet nomnieks vienmēr ļāvis izmantot teritoriju ikvienam, tā bija apkaimes iedzīvotājiem pieeja ezeram, atpūtas vieta. Kāpēc cēsnieku intereses par vienu zemes pleķīti ir pirmajā vietā? Vai pilsētas stadionam ir kādi lieli […]

Medijam ir spēks

09:27
12.11.2025
18
Lasītājs raksta:

“Pērn un šī gada sākumā zvanīju “Druvai” par to, cik sliktā stāvoklī ir Liepas dzelz­ceļa pārbrauktuve. Šovasar beidzot to salaboja. Domāju, savs nopelns tajā ir arī avīzei. Paldies!” pauda lasītājs.

Lācis mūsdienās

09:23
12.11.2025
19
Seniors raksta:

“Klausos, kā speciālisti televīzijas radījumā saka, ka lāči ienākuši Latvijā un mums ar tiem turpmāk jāsadzīvo. Protams, lāči senāk dzīvojuši Latvijas teritorijā, bet tie pamazām izmedīti, jo bijuši bīstami ganāmpulkiem un arī cilvēkiem. Tagad cenšamies atjaunot plēsīgo dzīvnieku populāciju, bet, šķiet, neaizdomājamies, ka saimnieciskā darbība un cilvēku dzīves­veids simts gados pilnībā mainījies. Vide atšķiras no […]

Sludinājumi