Amatas novada kultūras centrā Ģikšos nedēļas nogalē notika konference “Mana Amata”, uz kuru pulcējās vairāk nekā simts cilvēku ne tikai no Amatas, bet arī Cēsīm un Rīgas.
Konferencē bija iespēja iepazīt rakstnieces, kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas pētījumus par Amatas upes baseinu, kas iekļauti 14 rokrakstā rakstītās grāmatās. Bija iespēja ieklausīties amatiešu, kā arī Amatas pētnieku stāstījumā par upi, tās īpašībām un pietekām. Konferencē izskanēja arī Amatas novada dzejnieku darbi.
M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce atzina, ka, gatavojoties pasākumam, cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi: „Vēl aizvien ir daudzi, kas Amatu ļoti mīl. Īpašs prieks, ka viņu vidū netrūkst jaunu cilvēku, kuri raksta pētnieciskos darbus par novadu un izmanto muzeja materiālus.”
I.Lāce atzina, ka, katru gadu rīkojot pasākumus, kas veltīti M. Vanagai, par tiem jūt lielu iedzīvotāju interesi, turklāt būtisks atbalsts tiek saņemts no novada domes priekšsēdētājas Elitas Eglītes.
Cēsu Valsts ģimnāzijas skolnieks Edmunds Cepurītis, kurš intensīvi pētījis un fotografējis Amatu, vērtē: „Esmu daudz ceļojis pa Latviju, bet Amata šķiet īpaša. Zvārtes un Dzilnas iezis ir no augstākajiem Latvijā. Vēl viens no Amatas lepnumiem ir unikāla dabas parādība – ledus kritumi. Ziemā Vizuļu iezī tie izveidojas vairākus desmitus metru plati un vairāk nekā septiņus metrus augsti.”
E.Cepurītis atklāja, ka upe ir ļoti strauja un mainīga: “Tieši tādēļ M.Vanagas rokrakstu grāmatas ir tik vērtīgas, jo tās gan ar aprakstiem, gan bildēm parāda, kāda Amata izskatījās pirms vairākiem desmitiem gadu.”
Arī dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš Amatu atzina par īpašu: “Amata ir krāču upe. Tai ir Latvijā augstākie ieži un visdziļākā senieleja.” Savukārt Kultūras akadēmijas profesors Kalvis Zalcmanis atklāja, ka atklājis zīmīgu sakritību, proti, tulkojot grāmatu par budisma ikonogrāfiju, uzzinājis vārda amata skaidrojumu – nemirstība.
Amatas novada domes tūrisma speciāliste Iluta Bērziņa pastāstīja par vienu no Amatas pietekām Pērļupi, Ieriķu dabas taku īpašniece Ieva Meijere par Melderupi un Ieriķu dzirnavām. Par savām izjūtām, dzīvojot Amatas krastā, stāstīja arī kino mākslinieks Gunārs Balodis. Konferences apmeklētājus Gaujas Nacionālā parka informācijas speciāliste Līga Eglīte iepazīstināja ar iespējām kartēs iekļaut objektus, kas līdz šim nav bijuši atzīmēti.
Īpašu sajūsmu radīja GNP valsts vides inspektores, Amatas iedzīvotājas Lūcijas Kārkliņas fotogrāfijas, kurās attēlota upe, un vēl vairāk pirmatskaņojums dziesmai „Mana Amata”, kurai L.Kārkliņa ir gan vārdu, gan melodijas autore.
Vēl viens pārsteigums bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas restaurācijas un digitalizācijas nodaļas pārstāvju Maritas Karlsones un Gintas Zalcmanes atvestā ziņa, ka M.Vanagas rokraksta grāmatas būs pieejamas digitālā veidā. I.Lāce skaidro, ka līdz šim grāmatas bijušas pie rakstnieces radiniekiem: “No Amatas sērijas publicēta nav ne rinda, tās ir tikai vienā eksemplārā. Interese par grāmatām, par Amatu, par cilvēkiem, kas dzīvojuši tās krastā, un mājām ir ļoti liela, taču sapratu, ka daudz šķirstīt rokrakstā rakstītos darbus vairs nedrīkst, ir jāgādā par iespēju tās digitalizēt.” I.Lāce pēc padoma un palīdzības vērsusies LNB, un rasta iespēja grāmatas digitalizēt projekta „Zudusī Latvija” ietvaros.
Konferences apmeklētāja Baiba Fiļimoņenkova atzina, ka viņai: „Amata, it īpaši karstās vasaras dienās, ir fantastiska vieta relaksācijai”. Pasākumā kā visemocionālāko mirkli viņa vērtēja L.Kārkliņas dziesmas pirmatskaņojumu.
Skolnieces Ketija Garbačeva, Madara Gasiņa un Inga Tulaidane atzina, ka iegūts daudz jaunu un vērtīgu zināšanu. Savukārt amatiete Jana Paupere izteica cerības, ka konference kļūs par tradīciju, turklāt atzina, ka Amatas krastos dzīvojošajiem raksturīgs īpašs iekšējais spēks.
Pasākumu atbalstīja Cēsu rajona padome, Amatas novada dome, kultūras centrs, kā arī Amatas pamatskola.
Komentāri