Latvijas ratiņbasketbola federācijas izpilddirektors, “Druvas” lasītāju aptaujā
pērn ieguva titulu
“Par ratiņbasketbola attīstīšanu”.
Šajā gadā bijis daudz būtisku notikumu. Īpaši ratiņbasketbolistu dzīvē. Pats spēlēju ne tikai cēsnieku komandā, bet arī Latvijas izlasē. Varu teikt, ka ratiņbasketbols Latvijā iet ļoti mērķtiecīgu ceļu.
Gada sākumā, pavasarī, Cēsīs organizējām pirmo starptautisko turnīru.
Piedalījās sešas komandas – no tuvākajām kaimiņvalstīm, arī Turcijas, Austrijas. Šo turnīru Cēsīs vērtēja arī Eiropas basketbola savienības pārstāvji, un par organizāciju saņēmām visaugstāko vērtējumu. Esam ļoti gandarīti un pateicamies Cēsu pašvaldībai un a/s “CATA”, kas izpalīdzēja, piedāvājot sacensību dalībnieku pārvadāšanu. Nākamā gada aprīlī Cēsis atkal būs līdzīgs turnīrs, kas varētu kļūt par labu tradīciju. Tā nav tikai mūsu vēlme, jo interesi par ratiņbasketbolistu sportiskajām gaitām izrāda arī cēsnieki. Jau šogad nenācās spēlēt tukšām tribīnēm.
Eiropā par tādiem sportistiem kā mēs vēl daudz vairāk tur īkšķus. Par to pārliecinājāmies Eiropas čempionātā. Septembrī Latvijas izlase spēlēja čempionātā, kas notika Īrijā, un ieguva septīto vietu. Pēc spēlēm spriedām, ka varējām būt arī piektie, pat ceturtie, bet bieži zaudējām spēļu beigās. Tas nozīmē, ka trūkst pieredzes, šādos mačos to izdodas krāt. Ceram, ka 2009. gadā iekļūsim Eiropas komandu B grupā, tas dod cerību, ka 2012. gadā Latvijas izlase varētu spēlēt paraolimpiskajās spēlēs, kas notiks Lielbritānijā. Tas nav neiespējami, jo ratiņbasketbols Latvijā iet plašumā. Pašlaik regulāri trenējas sešas komandas, bet drīzumā varētu izveidoties arī septītā. Divi cēsnieki spēlē Latvijas izlasē, un izlases dalībnieki ļoti augstu kotējas. Tās dalībniekus ir pārpirkušas Itālijas, Spānijas un Polijas ratiņbasketbola komandas. Puiši piedalās Eiropas komandu turnīros un ir ieguvēji. Ir mērķis, uz
kuru tiekties!
Vai ratiņbasketbolu atbalsta
valsts? Par valsts līdzekļiem ir atmaksāta mūsu dalība Eiropas čempionātā, bet, lai sasniegtu rezultātus, lai varētu notikt regulāras treniņnometnes, komanda tiktu pie jauniem sporta ratiem un citām nepieciešamām lietām, esam pateicīgi par lielo “Hansabankas” sniegto atbalstu.
Cilvēki ar invaliditāti ir nonākuši pie sarežģītas atziņas, ka ļoti daudzas iespējas mūsu valstī ir atkarīgas no katra, arī cilvēka ratiņkrēslā, uzņēmības. Ja invalīds pats neredz ceļu, kuru iet, kā savu dzīvi piepildīt, tad viņam atliek vienīgi gausties. Vai beidzies četru sienu periods un invalīdi ļaujas plašākai sabiedrībai? Joprojām iet smagi. Cilvēki pabeidz dažādus kursus, bet tomēr nevar atrast pastāvīgu darbu. Daudziem sociālajiem projektiem joprojām nav jēgas, nav efektivitātes. Daudzi uzņēmēji taču joprojām saka: “Man invalīds nav vajadzīgs!” Ja valstī krasi mainītu likumdošanu, būtu lieli nodokļu atvieglojumi darba devējam, kurš nodarbina invalīdu, tad, iespējams, mūs meklētu kā ar uguni, bet tagad nav motivācijas. Pats otro gadu strādāju autoservisā. Man ir subsidētā darba vieta. Manu darba samaksu nodrošina valsts. Bet esmu ļoti pateicīgs darba devējam, jo man ir dota iespēja būt vajadzīgam un strādāt. Dzīve būtu daudz sakārtotāka un sekmīgāka, ja valstī būtu vairāk tādu uzņēmēju, kas saprastu cilvēkus ar īpašām vajadzībām.
Jau vairākus gadus Cēsu pilsētas domē strādāju kā konsultants vides pieejamības jautājumos. Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti mainās. Joprojām problēmas iekļūt iestādēs ir un droši vien būs vecpilsētā. Visvairāk mani neapmierina, ka šo situāciju necenšas risināt rajona padome, jo ēkā Bērzaines ielā, kur darbojas dažādu jomu speciālisti, cilvēki ar nopietniem kustību traucējumiem nevar iekļūt. Tajā pašā laikā varu minēt, ka ļoti veiksmīgi ir izdevies izbūvēt lielisku ietvi visas Piebalgas ielas garumā. Pa to ērti var pārvietoties ne tikai invalīdi, bet arī māmiņas, stumjot bērnu ratiņus. Tas mani iepriecina. Tagad sekmīgi tiek veikta muzeja ēkas rekonstrukcija. Projektā paredzēts, ka cilvēki ratiņkrēslā varēs tikt pat pils tornī. Tas ir ļoti nozīmīgi, domājot par integrāciju, kā tā sekmējas dzīvē. Tā vienkārši tas skan – invalīdi varēs justies kā cilvēki!
Neslēpju, ka manu dzīvi tagad piepilda sports. Ir vēl viens liels mērķis. Latvijas ratiņbasketbola federācija pieteica, ka mūsu valstī 2009. gadā varētu rīkot Eiropas ratiņbasketbola čempionātu. Tas varētu notikt līdztekus sieviešu Eiropas basketbola čempionātam. Un esam jau saņēmuši mājienu, ka tas varētu izdoties. Pašlaik jūtam, ka arī valsts, arī pašreizējā valdība nav pagriezusi muguru ratiņbasketbola attīstībai. Sports ir pat saņēmis atbalstu, tāpēc, vērtējot pašreizējās nekārtības valstī, jājautā – kad
tad viss bijis kārtībā, kad kļūdu nebūs? Tad Latvija jānojauc un jāceļ no jauna. Un tas nav iespējams. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri