Amatas pagasta “Dzeņos” pēdējā rudens saule priecē aitas un kazas. Kazlēni un jēri spriņģo pa aploku, krūmiem, pieaugušie kāri plūc zāli.
Inga Kalniņa pirms 11 gadiem no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Spārē. Kopā ar dzīvesbiedru pamazām atjaunoja māju, kopa 12 hektārus zemes.
“Pirmos gadus laukus appļāvām, tie ir kalnaini. Mālainā nogāzē iestādījām eglītes. Radās doma uz vasaru paņemt aitas, lai noēd zāli. Pirmās atvedām no Mazsalacas. Tā arī sākām,” stāsta saimniece Inga Kalniņa. Viņa pabeidza kursus aitkopībā, kā pati atzīst, lai saprastu ko vairāk par šo dzīvnieku audzēšanu. Patlaban saimniecībā ir 20 aitu mātes. Pavasarī ganāmpulks būs jau krietni lielāks. Šopavasar vairākām aitām bija trīs jēri, saimniece izbaroja.
Saimniekojot bija skaidrs, ka vēlas strādāt pēc bioloģiskām metodēm. Inga pabeidza kursus, saimniecība jau saņēmusi sertifikātu par pārejas periodu uz bioloģisko lauksaimniecību.
“Kursos interesējos, ko vēl bez aitām varētu audzēt. Tad arī uzzināju par Būru gaļas šķirnes kazām. Kad ieraudzīju, sapratu, arī manā saimniecībā tās būs. Latvijā tikai deviņās saimniecībās audzē šīs šķirnes dzīvniekus. Ja saimniecībā piedzimst kaziņas, retais pārdod, patur paši,” stāsta kazu audzētāja. Patlaban saimniecībā ir deviņas kazas un četri āzīši, vēl vienu iecerēts pārdot, viens jau atradis mājas Daugavpils pusē.
“Ir saimniecības, kas no piena kazām vēlas pāriet uz gaļas kazu audzēšanu. Taču trūkst vaislas dzīvnieku. Būru kazas Latvijā vēl ir jaunums, pirmās ieveda 2005.gadā no Vācijas, pērn no Anglijas. Latvijas Kazkopības biedrība, kas apvieno šķirnes audzētājus, strādā, lai varētu ievest šķirnes kazas no Vācijas. Lai to izdarītu, prasības ir stingras. Lai ievestu šķirnes dzīvniekus no ārzemēm, saimniecībā trīs gadus jābūt reģistrētam kazu ganāmpulkam. Tas saistīts ar drošību pret skrepi infekciju, ko regulāri pārbauda trīs gadus. Ja domājam par šķirnes saimniecību, jākooperējas, ganāmpulks jāatjauno. Latvijā nu jau visas Būru šķirnes kazas ir radinieces,” skaidro “Dzeņu” saimniece un pastāsta, ka jau šogad kazu audzētāji no Igaunijas interesējušies, vai nevar nopirkt kādu kaziņu. Arī Lietuvā pamazām attīstās gaļas kazu audzēšana. Šķirnes kazas ir pieprasītas.
Lai gan šķiet, kas var būt vienkāršāk par aitu un kazu audzēšanu, Inga uzsver, ka jāmācās ir visu laiku, jaunas zināšanas ikdienā nepieciešamas. “Iespējas ir, tikai jāseko, kas tiek piedāvāts,” teic Inga. Biedrība ir labs atbalsts un padomdevējs, tāpat arī Latvijas Lauku konsultāciju centra speciālisti un citi kazu audzētāji. Viņa atzīst, ka izdomāt jau var daudz ko, bet, vai dari pareizi, saproti tikai pēc laika. Saimniece atklāj, ka savulaik zālāju iesējusi, gūstot padomus internetā. Kad mācījās aitkopības kursos, saprata, ka aitām vajadzēja sēt pavisam ko citu, lai pļava der gan ganībām, gan sienam. “Ir pieejamas bezmaksas veterinārārsta un augkopības speciālista konsultācijas, atbrauc, apskata saimniecību un izstāsta, kā labāk un pareizāk darīt,” saka Inga.
Ar smaidu Inga atceras, kā ziemā piedzima kazlēni un jēri. Saimnieki, baidoties, ka nosals, mazuļiem uzvilka vestītes. “Kazas stāvēja un blēja, ka tie nav viņu bērni, aitas gan neiebilda,” atminas saimniece. Kazlēni Laima un Dominiks, kas dzimuši ziemas aukstumā, ir mīluļi. Tāpat kā citi, ieraugot saimnieci, steidzas klāt, grib, lai pabužina. “Telma ir kā sargs, vakarā pārbauda, vai visi ir mājās,” pastāsta Inga.
Dzīvnieku novietne ierīkota vecā šķūnī. Inga vērtē, ka gribētu atsevišķu mītni kazām un aitām. Taču tās ir lielas investīcijas, lai varētu atļauties, ganāmpulkam vēl jāaug. Līdz šim saimniekots bez aizņēmumiem un naudas piesaistes projektos. Lai iegādātos jaudīgāku tehniku lopbarības sagādei, “Dzeņu” saimniece pieteikusies 15 tūkstošu eiro lauksaimniecības atbalsta programmai. Šogad saimniecība apsaimnieko ne tikai savus 12 hektārus, bet arī 20 hektārus nomas zemes.
Aitu cirpšanai Inga izmanto pakalpojumu. Vilnu nodod pārstrādei Sunākstē, un mājās tagad ir jēldzija. Kā to izmantot, jau ir ieceres, ziemas vakaros būs, ko darīt. Aitas kaušanai tiek nodotas “Sidrabjēram” Zaubē. “Ir kāds lietuvietis, kurš visā Baltijā savāc aitu ādas, ved ģērēt uz Poliju un atved jau izģērētas. Pakalpojums nav dārgs,” atklāj Inga.
Viņa vērtē, ka pamazām vien arī Latvijā aitas un arī kazas gaļa tiek pieprasīta. Tradīcijas mainās. “Latvijas tumšgalves aitas krustojot ar gaļas šķirnēm, gaļai nav specifiskās aitas smaržas. Jēra gaļa pamazām vien Latvijā kļūst pieprasīta. Kurzemē kazkopības saimniecībā “Mājas kafejnīcu dienā” piedāvāja visdažādākos ēdienus tikai no kazas gaļas un piena. Svarīga ir kvalitāte, lai gaļa ir īsta. To, ka kazas un aitas gaļa ir veselīga, cilvēki zina, bet vai nu nav pagaršojuši, vai nav gadījusies laba,” pārdomās dalās Inga un piebilst, ka ir gandarījums saņemt labas atsauksmes, atzinīgus vārdus no tiem, kuri pagaršojuši viņas saimniecībā audzēto gaļu.
“Man nebūs simtiem dzīvnieku. Svarīgi, lai viņi ir veselīgi, jūtas labi un varu izaudzēt garšīgu gaļu,” uzsver Inga.
“Dzeņu” saimniece rāda aplokus, kur reiz auguši kārkli. Divos gados kazas tos nograuzušas, saimniekiem atlicis vien nozāģēt lielākos, bet kazas parūpējas par atvasēm. Stirnas, staltbrieži nereti sarauj aplokus, regulāri jāapseko, lai dzīvnieki ir drošībā. Pēdējā laikā pļavas atkal posta mežacūkas. “Sētajos zālājos neiet, bet dabiskās pļavas pārvērš rakumos, jādomā, kā varēs uzart,” stāsta Inga.
Ikdienā Inga strādā algotu darbu, vakari un brīvais laiks paiet saimniecībā. “Jāstrādā, lai ir prieks, darbs nedrīkst būt apgrūtinājums. Citi pēc darba dodas uz sporta zāli, es pie kazām un aitām,” smaidot saka “Dzeņu” saimniece Inga Kalniņa.
Komentāri