DA Cēsu Valsts ģimnāzijas skolniece Ksenija Solovjova devusies uz ārzemēm, lai gadu mācītos Itālijas skolā. Par piedzīvoto Kenija sola reizi pa reizei rakstīt e-pasta vēstulēs.
Sveicieni no saulainās Sardīnijas!
Sardīnijā esmu trīs nedēļas un vēlos pastāstīt par sardu zemi. Sardīnija ir otra lielākā sala Itālijas jūras teritorijā (pirmā ir Sicīlija). Tās galvaspilsēta Kaljari atrodas salas dienvidos, bet es dzīvoju ziemeļos – Nuoro pilsētā, kura pēc iedzīvotāju skaita līdzinās Valmierai (46 tūkstoši iedzīvotāju), bet teritorija ir plašāka, apmēram kā Liepājā. Cilvēki ir spiesti dzīvot pakalnos. Lai tiktu no viena pilsētas gala uz otru, ir jābrauc kādas 15 minūtes pa apvedceļu. Nuoro ir ļoti sena. Kad es pateicu, ka Cēsis ir sena pilsēta ar bagātu vēsturi, par mani atklāti pasmējās, jo Nuoro bija apdzīvota jau pirms 4000 gadu.
Kā es nokļuvu uz salas? Sāksim ar to, ka tiešie reisi Rīga – Roma tiek izpirkti 3-4 mēnešus uz priekšu. Iespējams, tāpēc lidoju ar pārsēšanos Prāgā. Ceļā līdz Romai pagāja deviņas stundas. Biju nogurusi, bet vēl ilgi pēc atlidošanas nācās gaidīt skolēnus no Islandes. Tikai tad varēja braukt uz viesnīcu (jauniešu atpūtas centru). Tur mūs sagaidīja ļoti labi, visi brīvprātīgie, kas saistīti ar skolēnu apmaiņas programmu un organizāciju AFS, runā angliski, daži pat krieviski, jo mācījušies Krievijā.
Romā pavadīju divas dienas, pilsētu neredzot! Nometnē brīvprātīgie AFS studenti mums stāstīja par Itālijas vēsturi, kultūru, ģeogrāfiju, par uzvedību, par to, kā jāveido attiecības ģimenē un arī ar klasesbiedriem, par to, ka apmaiņas studentiem ir jābūt aktīviem, draudzīgiem, jāpiedalās visos organizētos pasākumos utt. Katram AFS ārzemju biedram iedalīja vietējo brīvprātīgo. Par manu labklājību atbild Nuoro universitātes students Bazilio. Mūs uzrunāja Itālijas AFS biroja ģenerālsekretārs un vēstnieki no Jaunzēlandes, ASV un Gvatemalas. Starp citu, šogad uz Itāliju mācīties atbrauca 4028 bērni no 44 valstīm. Pēc divām dienām mēs devāmies uz visām valsts malām.
Uz Nuoro bija jālido vai jābrauc ar autobusu un prāmi. AFS izvēlējās pirmo. Lidostā Sardīnijā mani sagaidīja jaunā ģimene – tētis, mamma, divi brāļi un brālēns, kurš vienīgais visā neskaitāmo radinieku pulkā runā angliski. Manā ģimenē puse ir itāļi, puse poļi, tāpēc mācos abas valodas. Latviešu valoda sāk aizmirsties.
17. septembrī bija mana pirmā skolas diena. Mācos tehniskajā institūtā (itāliski – Istituto tecnico – aeronautico) aeronautikas novirziena 4.a kursā. Šajā skolā ir Nuoro labākie skolotāji fizikā, ķīmijā, matemātikā, ekonomikā, bioloģijā un itāliešu valodā. Pilsētā dzīvo vēl divas apmaiņas programmas meitenes – Susanna no Norvēģijas un Kana no Taizemes. Viņas mācās citās skolās. Nuoro ir deviņas skolas, katra ar savu virzienu. Ir skola, kur pastiprināti māca grieķu un latīņu valodu, aktiermākslas ģimnāzija, pedagoģijas, tūrisma skola. Mana ļoti atgādina padomju skolas, tikai klases ir maziņas (ne vairāk par 20 skolēniem). Izglītības līmenis Itālijā ir diezgan zems, it īpaši svešvalodās. Skolā, izņemot angļu valodas skolotājus, angliski neviens nerunā, nevis negrib vai baidās, bet nemāk. Skolā mācās ap 400 skolēnu divās plūsmās – aeronautikas un vispārīgās fizikas.
Skolā ieejot, jāizslēdz mobilais telefons un jāparāda dežurantam. Mācības vienmēr sākas plkst. 8.30, un skola ir slēgta līdz plkst. 12.30. Kas nokavē, iekšā vairs netiek. Skolēni sveicina skolotāju ar čau un nedrīkst pamest klasi pirms viņa. Tāpat kā Cēsīs Draudzīgajā, arī te skolotāji uz stundu nāk pie klases. Pusdienas ēd mājās pēc stundām. Tas ir ap pulksten diviem dienā. Man jāapgūst tādi jauni priekšmeti kā aeronavigācija, trafiks, aerotehnika un meteoroloģija.
Tas būtu viss. Līdz nākošajai sazināšanās reizei.
Komentāri