Cēsis. Kā vienmēr, arī šogad 25. marta rītā muzeja pagalmā pie politiski represēto piemiņas vietas pulcējās ļaudis, kuri atcerējās 1949. gada politiski represētos Cēsu rajona iedzīvotājus .
Pieminot padomju varas genocīdā cietušos un bojā gājušos, klātesošos uzrunāja Āraišu draudzes mācītājs Artis Eglītis. Viņš atgādināja, ka ciešanas rada izturību, bet izturība cerību, vēlot, lai padomju vardarbībā cietušo atcere nenomirst kopā ar šo paaudzi, bet kļūst par svētu piemiņu arī nākamajām.
Par padomju represiju vēsturisko atmiņu runāja Cēsu rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass. Viņš stāstīja, ka kādai astotās klases skolniecei vaicājis, ko viņa zina par 25. martu. Meitene atbildējusi, ka arī viņas vecmāmiņa tikusi izsūtīta. M.Niklass uzsvēra to, ka uz jautājumu: “Kāpēc tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika izsūtīti?” nespēja atbildēt ne tikai šī meitene, bet atbildi nevar atrast arī daudzas Eiropas valstis. Eiropas parlaments tikai rezolūcijā pieminējis šo laiku, kas daudziem Austrumeiropas iedzīvotājiem bijis tik traģisks. “Mums ne tikai saviem bērniem, bet arī mazbērniem un mazmazbērniem, visai pasaulei jāstāsta par šīm tik liela mēroga šausmām,” uzsvēra M. Niklass.
Ziedus pie piemiņas plāksnes tiem, kuri neatgriezās, nolika gan Sibīrijas briesmas izcietušie, gan viņu tuvinieki. Politiski represēto rajona biedrības valdes locekle Zigrīda Perevalova teica, lai piemiņas vietā aizdegtās sveces sasilda tās dvēseles, kas palika tālajā Sibīrijas sasalumā.
Pēc piemiņas brīža dalībniekus ar dziesmām un mūziku iepriecināja Cēsu pilsētas ģimnāzijas, Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas un Cēsu sanatorijas meža skolas jaunie talanti. Muzeja darbinieki rādīja izstādi “Atgūstot mūsu atmiņu. Zudušie stāsti par padomju deportāciju Latvijā”, ko veidojusi Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne. Piemiņas dienas informatīvās daļas organizētāja, Cēsu muzeja krājumu speciāliste Māra Baķe atzina, ka 25. marta un 14. jūnija politiski represēto pasākumi būtu jāvelta ne tikai izsūtītajiem, bet visiem, kuri pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados cieta no padomju vardarbības – Latvijas armijas virsniekiem, arī leģionāriem un citiem, kurus padomju vara uzskatīja par nevēlamiem. Cēsu pilsētas ģimnāzijas 10. klases skolnieks Eduards Baķis no muzeja krājuma fotogrāfijām bija izveidojis un demonstrēja videofilmu par izsūtījumu, kuru materiāli muzejā nonākuši no šī šausmu laika pārcietušajiem.
Amatas novads. Piemiņas brīdis pie “Svētakmens” notika jau 22. martā. To organizēja Amatas pamatskolas kolektīvs un Melānijas Vanagas muzejs. Pasākumā piedalījās ap trīsdesmit politiski represēto ne tikai no Amatas, bet arī no Nītaures un Raunas. Pēc piemiņas brīža pie “Svētakmens” Amatas pamatskolas zālē notika “Dvēseļu piemiņas stunda”, kur koncertu sniedza Amatas pamatskolas un Cēsu sanatorijas meža skolas skolēni. Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte pastāstīja, ka jūnijā paiet 15 gadi,
kopš uzstādīts Amatas “Svētakmens”, kas veltīts Sibīrijas mokās aizsūtītajiem. Viņa teica, ka vakaros, braucot garām “Svētakmenim”, visas šīs dienas degušas svecītes. “Tas priecē, ka cilvēki atceras Latvijas vēsturi un tās liktenīgos brīžus, ” teica E.Eglīte.
Taurene. 25. marta pēcpusdienā taurenieši pulcējās muižas parkā pie piemiņas akmens un nolika ziedus. Pēc tam piemiņas dalībnieki devās uz vietējo muzeju, kur vēsturniece un skolotāja Spodra Ergarde stāstīja par izsūtītajiem novadniekiem veltīto piemiņas izstādi un baiso laiku Latvijas vēsturē. Padomju genocīdā cietušais, tagad Politiski represēto Cēsu biedrības priekšsēdētājs Antons Kalniņš teica: “Šai dienā satiekoties, mums visiem bija par ko runāt un ko atcerēties! “
Aizvadītās nedēļas nogalē 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūtītos Cēsu rajonā pieminēja visur, jo tā ir vēsture. “Šī piemiņa jāsaglabā nākamām paaudzēm,” izskanēja visos piemiņas pasākumos.
Komentāri