Cēsniece Zane Kaugare nesen atgriezās no skaista ceļojuma pa Meksiku. Meitene atzīst, ka šis bijis viens no labākajiem ceļojumiem. Iespaidu un emociju pārvests gana daudz.
“Meksika aizrauj ar savu kultūru un tradīcijām. Piedzīvoto vārdos izstāstīt ir grūti,” sarunas sākumā saka meitene, kura pabijusi arī ASV, Kanādā, Japānā, nemaz nerunājot par dažādām Eiropas valstīm. Pirmie iespaidi un Mehiko
Zane stāsta, lai gan par ceļojumu uz Meksiku domājusi vairāk nekā gadu, šis bijis spontāns brauciens. Iepriekš neko nezinot, kur dzīvos un kā būs.
“Ceļojumā devos ar draudzeni, Mehiko mūs sagaidīja puisis no Ziemeļmeksikas, ar kuru savulaik iepazinos Romā. Īpaša plāna mums nebija. Braucām, kur pašiem sirds kāroja – uz pludmali, džungļiem vai pilsētām, kurās tūristi nemaz nemēdz būt,” un atzīst, ka nevar iedomāties, kā būtu bijis, ja abām meitenēm par gidu nebūtu pieteicies Meksikas draugs.
“Tam Meksikā ir liela loma, ka līdzās ir vietējais. Visi uzreiz saka: “Amigos, amigos…”. Arī cenu ziņā mums viss bija daudz reižu lētāks, nekā ja būtu bijušas divas vien kā tūristes. Pieļauju, ka citā variantā bez naudas būtu palikušas jau pēc pusotras nedēļas,” saka Zane un piebilst, ka pirmais iespaids par Meksiku radies Mehiko, izkāpjot no lidmašīnas.
“Mehiko ir milzīga pilsēta ar ārprātīgu dzīves tempu. Taču, ja reiz nokļūts šajā zemē, galvaspilsēta nav tā vieta, kurai būtu vērts veltīt lielāko uzmanību. Mehiko pavadījām trīs dienas, bet visu laiku bija sajūta, ka nav īsti pat ko elpot. Troksnis, putekļi, cilvēku masas. Pārlidojām uz Meksikas lejas daļu – uz Čapas reģionu un tur sākām ceļojumu ar autobusiem, taksometriem. Devāmies uz Gvatemalu, Jukatanas pussalu… Un dzīvojām ārpus tūristu iecienītām vietām. Mazos ciematiņos, kuros viesnīca maksāja tikai divus latus par nakti,” stāsta Zane.
Strādīga tauta
Zane stāsta, ka amerikāņu radītais tēls par meksikāni ar sombrero, kurš sēž zem kaktusa, ir izdomājums.
“Varbūt kādreiz tā bija, bet ne tagad. Taču jāsaka- meksikāņi ir strādīgi. Viņi sēž pilsētas centrālajā laukumā un rokās tur lapu ar uzrakstu: “Esmu mehāniķis. Esmu elektriķis”. Garām iet cilvēki un, ja viņiem nepieciešami, piemēram, mehāniķa pakalpojumi, nolīgst šo cilvēku. Jā, viņi tur sēž, bet tā ir viņu darba diena. Patiesībā viņi ir arī ļoti draudzīgi, bet reizēm arī uzmācīgi. Īpaši vīrieši,” vērtē ceļotāja un atzīst, ka, gluži kā jebkurā citā pasaules valstī, arī Meksikā vietējie piepelnās uz tūristu rēķina.
“Ļoti daudz tirgojas tieši bērni. Viņi pārdod suvenīrus, augļus, ceptus banānus. Ko nu kuram vecāki sataisa un iedod tirgošanai. Kādreiz jau tā skumji kļuva, bet nav iespējams no visiem bērniem nopirkt viņu piedāvātās preces,” saka Zane un turpina: “Dzīvojām džungļu kempingos. Tur bija gan hipiju ģimenītes, gan dzīvoja gados veci meksikāņu pāri, kuri rīko atbraucējiem dažādus šovus, izgatavo kaklarotas. Sēdējām kempingā, malkojām tekilu un baudījām Meksikas dabu.” Dabas valdzinājums
Stāstot par ceļojumu, Zane atminas piedzīvoto Gvatemalā, kad trijos naktī cēlušies, devušies caur džungļiem uz piramīdām skatīties, kā mostas daba.
“Gājām cauri džungļiem. Bija piķa melna tumsa, ka neko nevarēja redzēt. Līdzi gāja pavadonis ar kārtīgu šaujamo gadījumam, ja uzbrūk kāds zvērs. Pašiem bija jābūt īpaši klusiem, lai neizbaidītu dzīvniekus. Tad visi uzkāpām piramīdā un klusumā baudījām dabas pamošanos. Tās skaņas un daba… To nevar ne izstāstīt, ne uzfilmēt. Redzēt, kā pirmajā rīta gaismā parādās vienas piramīdas virsotne, kaut kur tālumā vēl kādas citas. Putni sāk čivināt, mērkaķīši runājas…,” iespaidos dalās Zane un atminas vienu diezgan bailīgu piedzīvojumu.
“Noīrējām mašīnu un devāmies caur džungļiem uz maz apdzīvotu vietu, kurp tūristi parasti nebrauc. Braucām, bijām pilnīgas nekurienes vidū, kad pēkšņi līkumā priekšā stāvēja armijas mašīna un karavīri ar ieročiem. Sajūta bija dīvaina. Pieļauju, ja būtu bijušas divatā, situācija izvērstos citādāk. Šie karavīri meklēja narkotikas un ieroču kontrabandu. Pārbaudīja ikvienu, kas pārvietojas pa teritoriju. Paveicās, ka mūsu ceļabiedrs ātri spēja paskaidrot, ka esam tūristes un ka viņš mums izrāda savu zemi,” stāsta Zane, sakot, ka, dodoties uz Meksiku, kaut nelielām spāņu valodas zināšanām vajadzētu būt. Tekila un takos
Lai arī pirms došanās uz Meksiku Zane bija nolēmusi, ka rūpīgi pārdomās, ko un kur ēst, viņa atzīst, ka plāns izgāzies pašos pamatos.
“Vislabākais ēdiens bija tas, ko pirkām uz ielas. Meksikāņu sievietes gatavo vienreizējus takos. Turklāt šīs maizītes bija arī salīdzinoši lētas, kas ikvienam tūristam ir pa kabatai. Interesanti, kā viņi precēm nosaka cenu. Novērtē pircēju, padomā, cik tas apmēram būtu gatavs maksāt, un nosaka samaksu.
Runājot par Meksiku, ir neiespējami nepieminēt tekilu un tās baudīšanu. Arī šajā ziņā nācās saskarties ar to, ka neviens meksikānis tekilu nedzer tā, kā mēs to darām Latvijā – laizām sāli no rokas un uzkožam citronu. Tas ir amerikāņu izdomāts tekilas dzeršanas process. Arī mūsu pavadonis krodziņā uzreiz mums aizrādīja, lai tā nedarām. Teica, ka ikvienam uzreiz būs skaidrs, ka esam tūristes. Paši meksikāņi paņem laima gabaliņu, pamērcē sālī un apēd. Tekilu viņi dzer lēnām. Vienu mazo glāzīti malkojot stundām. Ne tā kā mēs, triecot iekšā vienu pēc otras,” piedzīvotajā dalās cēsniece. Meksikāņiem ģimene ir vērtība
Meksikā pavadot vien trīs nedēļas, Zane ievērojusi, ka meksikāņi augstu vērtē ģimeniskās vērtības. Lai kur arī viņi ietu, kopā ir visa ģimene.
“Bijām aizgājuši uz meksikāņu vrestlinga šovu, kur vīrieši, sadaloties labajos un sliktajos, cīnās. Tur viņi lamājas, dzer alu, pīpē…. Publika bļauj: “Asinis, asinis…” Bet arī šajos šovos redzējām ģimenes, kuras atnākušas kopā pat ar četrgadīgiem bērniem. Pie tam turpat tirgo alu. Mums tas likās jocīgi, bet viņiem tas ir normāli. Turklāt, kā mums skaidroja ceļabiedrs, neviens no vietējiem šādās vietās neuzdrošināsies piesieties kādam bērnam, jo zina, ka pārējie viņu ārā nolinčos. Šeit tas vienkārši nav pieņemams, bet, kas attiecas uz tūristiem, bērni ir gana piesardzīgi. Es nemaz tik vienkārši nevarēju pieiet klāt kādam bērniņam, lai ar viņu apsveicinātos. No tūristiem viņi baidās. Ir gadījumi, kad amerikāņi bērnus vienkārši nozog un aizved,” stāsta ceļotāja un atzīst, ka, salīdzinot ar Latvijas iedzīvotājiem, meksikāņiem nav daudz naudas, bet ģimenēs bērnu ir daudz.
“Viņi mīl bērnus. Ja tepat Latvijā redzu stresa nomāktus vecākus, kas lamā savas atvasītes, tad Meksikā to nevar ieraudzīt. Bērni ir svētība,” saka meitene. Atgriezties vēl un vēl
Jautājot Zanei, bez kā viņa nevar iedomāties Meksiku, meitene saka: “Bez vietējiem ēdieniem un kurpju spodrinātājiem, kas ir uz katras ielas. Jā, vēl kas… Ievēroju, ka visi puiši Meksikā ir ar saželētiem matiem,” smejas Zane un atklāj, ka meksikāņu seriāli nemelo. Viņi tieši tādi arī ir – kaislīgi, taisa scēnas un viens par otru baumo.
“Mūsu pavadonis teica: “Esam latinos… mums tas ir asinīs!” saka Zane.
Komentāri