Artura Droņa pēdās. Top portreti

Šovasar biedrības “Art Cēsis” rīkotajā plenērā 12 profesionāli mākslinieki zīmē vai glezno laikabiedru portretus.

“Artūram Dronim, Cēsu māksliniekam, pazīstamam portretistam, gada nogalē 120. jubileja. Atceroties viņu, arī izvēlējāmies, ka pievērsīsimies portretam,” stāsta plenēra rīkotāja Inese Ciekure un piebilst, ka A.Dronis gan viņu, gan pazīstamo mākslinieku Ritumu Ivanovu novirzījis uz mākslas ceļa.

Mākslinieki portretē cits citu, tā atstājot laikmeta liecības. “Ple­nērs šoreiz ir kā suminājums laikabiedriem caur glezniecību. Pa­zīstam cits citu, ir svētīgi kādā laika sprīdī nofiksēt kolēģus,” atzīst Jānis Dukāts un atklāj, ikdienā, kad glezno, nepieturas pie kāda žanra, bet, kā pats saka, “cīnos ar krāsām, tonālajām attiecībām un faktūru. Tie man svarīgākie izteiksmes līdzekļi”. Ritums Iva­novs akvarelī glezno Reiņa Liepas portretu, izvēlējies zilos un violetos toņus.

Plašākajā telpā Reinis Liepa vada nodarbību, kurā piedalās gan Cēsu Mākslas skolas pedagogi, gan audzēkņi. “Mākslas izstādēs portreti ir retums, māksliniekiem pietrūkst varēšanas. Savulaik laikabiedru portreti bija mākslinieka meistarības augstākais līmenis,” saka I.Ciekure un pauž gandarījumu, ar kādu ieinteresētību gan pedagogi, gan audzēkņi izmanto iespēju dzirdēt R.Liepas padomus un mēģina gan zīmēt, gan gleznot Signi Vanadziņu.

Pie sienas krājas portreti. Ir interesanti salīdzināt, kā dažādi mākslinieki portretējuši vienu un to pašu cilvēku. Skatīt tos ir gan izklaide, gan arī atklājums, kā katrs uztveram, sajūtam otru. S. Vanadziņa atzīst, ka pašai patīk portreti, kuros asākas līnijas, kuri nav pūkaini.    I.Ciekure pauž neviltotu pārsteigumu, cik dažādu viņu redz mākslinieki.

“Grūti būt modelim, sevi jāparāda vizuāli un arī kādas emocijas, kāds iekšējs pārdzīvojums. Redzu, kurš tajā brīdī uztvēris manas sajūtas. Tā ir meistarība,” pastāsta E. Rass un piebilst, ka bērnu darbi interesanti, jo viņi portretā redz ārējo cilvēku.   

“Katram cilvēkam ir savs starojums, enerģija, tai jābūt sajūtamai, saredzamai portretā. Nav vienādu cilvēku, katrs mākslinieks portretējamo sajūt, saredz citādi. Portrets nav perfekts cilvēka atainojums, jo katrs mākslinieks izceļ to, kas viņam šķiet svarīgākais    – arī  šķautņainās, citam apa­ļās vai  garenās formas. Tas māksliniekam ir emocionāls piedzīvojums – kādu zīmēt vai gleznot,” stāsta R.Liepa un atklāj, ka, lai mākslinieks radītu portretu, jāsakoncentrē uzmanība, to nevar darīt nedomājot, lai darbā pārnestu to, ko redz un sajūt.

Mākslinieks arī atgādina, ka šodien tehnoloģijas ir aizstājušas    mākslinieku veidotos portretus. Nofotografē, bildi aizsūta un telefonu ieliek kabatā, viss notiek ātri, pretēji tam, kā top portrets, kas ir psiholoģiska nodarbe gan modelim, gan māksliniekam.

Vakar plenēra “Laikabiedru portreti” dalībnieki pabija Artūra Droņa mājā, viņa darbnīcā, kur viņus uzņēma mākslinieka meita Dagnija.

“Novembrī būs Artūra Droņa jubilejai veltīta  izstāde, kurā cēsnieki varēs redzēt plenērā tapušos portretus. Tie būs arī nākamgad Izstāžu namā novada izstādē “Plenērs”. Mākslas skolā septembrī arī audzēkņiem būs interesanti redzēt gan profesionālu mākslinieku, gan pedagogu zīmētos un gleznotos portretus,” pastāsta I.Ciekure, bet R.Liepa uzsver, ka plenērs Cēsīs māksliniekiem vienmēr ir notikums gada ritējumā. “ Strādāt plenērā ir veldzēšanās, lai pec tam brauktu uz Rīgu un strādātu tālāk.  Katru vasaru ir kāda tēma, izraudzīta kāda tehnika vai žanrs, kādā strādājam, bet katrs to parāda, kā vēlas. Cēsis mums ir satikšanās vieta, jo ikdienā neiznāk laika, tad redzam, kas kura mākslinieciskajā rokrakstā, manierē mainījies. Atgrie­žamies kā gājputni,” pārdomās dalās R.Liepa, bet I.Cie­kure uzsver, ka bez Cēsu novada kultūras pārvaldes atbalsta biedrība plenēru nevarētu sarīkot.