21. decembrī plkst.23.48 sākās astronomiskā ziema. Viena no gada īsākajām dienām.
Tā arī nelielajā Latvijā atšķirīga – no sešām stundām un 26 minūtēm Latvijas tālākajā ziemeļu punktā Valmieras novadā līdz septiņām stundām un divām minūtēm valsts tālākajā dienvidu punktā Augšdaugavas novadā. Rīgā tā ilga sešas stundas, 43 minūtes un 32 sekundes. Der atcerēties, ka gada garākajā dienā, 21.jūnijā, Rīgā saule spīdēja 17 stundas un 52 minūtes.
Astronomi saulgriežus mēdz dēvēt arī par solstīciju, kas, burtiski tulkojot no latīņu valodas, nozīmē “saule stāv uz vietas”, jo punkts, kurā redz lecošu vai rietošu sauli, apstājas un pēc šīs dienas maina virzienu. Pēc Ziemas saulgriežiem katra diena kļūs arvien garāka, bet nakts – īsāka.
Ziemeļu tautām šis ir īpašs laiks – tiek gaidīta gaismas atgriešanās, prom dzīta tumsa. Ziemassvētku tradīcijās nozīmīga ir bluķa vilkšana. Āraišu ezerpils Arheoloģiskajā parkā interesenti un latvisko tradīciju uzturētāji kopā ar folkloras kopu “Grodi” iesaistījās senajā rituālā. Taures skaņas aicināja visus kopā pie ugunskura, lai ar dziesmām ieskandinātu apkārtni. Kokos vizuļoja ledus sudrabs, ik pa brīdim vēja pūsma no zariem mēģināja notraust sniegu.
“Tik skaistā diena. Jūtami īstie Ziemassvētki -bez dāvanām, stresa, pienākumiem. Apkārt gaiši cilvēki. Ir viegli un jautri,” pārdomās dalījās Gunta Lokmane. Kopā ar Sarmīti Ērgli atbraukušas no Vecpiebalgas. “Daudz laika pavadām dabā, mežā. Citus gadus Ziemas saulgriežu sajūtu radām mežā,” pastāsta Sarmīte un atklāj, ka arī citviet piedalījušās Bluķa vakarā.
Rasma Balode ģērbusies Kazas maskā, atbraukusi no Ieriķiem. “Ir saules grieži. Viss sliktais jādabū ārā un jāatstāj. Saule atgriežas, tumšais laiks beidzies. Skaista padziedāšana, izdancošanās, pamīņāšanās pa sniegu, kurš jaunāks, var plikām kājām. Vai nav jauki?”saka Rasma. Viņa arī darbojas folkloras kopā “Liepa” un pirmdienas vakarā piedalījās bluķa vilkšanā Cēsīs. “Katru gadu ir vēlēšanās būt klāt bluķa vilkšanā. Kovida laikā ģimenē vilkām ap māju. Pirms daudziem gadiem vilkām bluķi no lielā ceļa līdz Kvēpenei. Dziesmas jau atņem katru grūtumu,” pastāsta Rasma.
Kristīne un Oskars Brambergi kopā ar bērniem Benediktu un Doroteju atbraukuši no Rīgas. Kristīne atklāj, ka vismaz reizi gadā noteikti atbrauc uz Āraišiem. “Mums ir tuvas latviskās tradīcijas. Tieši Ziemas saulgriežos man ir dzimšanas diena un varu svinēt vēl vienu saules atgriešanos,” atzina Kristīne.
Pošoties bluķa vilkšanai, ģimenes gatavoja lāpas, tika minētas mīklas, dziedātas dziesmas.
“Grodu” vadītāja, tradīciju un masku pētniece Aīda Rancāne pastāstīja, ka par latviskajām tradīcijām interese nav zudusi. Pirms Ziemassvētkiem daudzviet tiek rīkoti Bluķa vakari, to dara arī darba kolektīvi, kaimiņi.
“Liela interese par latvisko bija pirms Atmodas, pēc neatkarības atgūšanas. Cilvēki meklēja vērtības, uz kurām balstīties. Katrs atrada savu pamatu. Kad materiālā dzīve nostabilizējas, garīgā tiek nolikta malā. Tie, kuri atnāk uz pasākumiem, lielākā daļa vismaz kaut ko ir dzirdējuši, kuri pirmoreiz piedalās rituālā, atveras un sajūt atjaunošanos,” stāsta A.Rancāne un atgādina, ka no psiholoģijas viedokļa rituāli iedarbojas citā līmenī, uz zemapziņu. Daudzas lietas ar racionālo prātu nevar izskaidrot un līdz ar to nevar pierādīt.
A. Rancāne arī vērtē, ka aizvien vairāk vecāki vēlas, lai bērni zina latviešu kultūras kodu, lai nākotnē viņos būtu piederības sajūta un izpratne par latviskajām tradīcijām. “Ja zini savas tradīcijas, vieglāk ir izprast citu tautu,” uzsvēra folkloriste. Ziemassvētki ir maskošanās laiks. Arī uz bluķa vilkšanu vairāki apmeklētāji bija ieradušies maskās.
“Maskošanās ir sena tradīcija daudzām tautām. Ziemassvētki nav iedomājami bez maskām. Maskojas arī Miķeļos, Meteņos, Lieldienās. Tikai mainās masku tēli, raksturs atšķiras, rudenī tas ir mierīgs, pavasarī maskas ir aktīvākas, gatavojas atmodai, auglībai,” pastāstīja A.Rancāne.
Kad sākās bluķa vilkšana, katrs centās pielikt roku garajai virvei un būt vilcējs. Izmetuši līkumus pa ezerpils teritoriju, trokšņojot un saucot “Kaladū”, rituāla dalībnieki atgriezās pie ugunskura. Uguns sadedzināja šogad sakrāto slikto. Ar dziesmām, rotaļām tika pavērts ceļš saulei. Tā kliedē tumsu un ar katru nākamo dienu ceļas Pasaules kalnā augšup.
“Vairākus gadus ezerpilī nerīkojām bluķa vilkšanu. Taču apmeklētājiem ir interese. Varbūt nākamgad tiksimies atkal,” vērtēja Amatas apvienības pārvaldes Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljēra un piebilda, ir liels prieks, ka daudzi apmeklētāji ir maskās.
Komentāri