Dejas sēdus dvēselei un ķermenim

Kopienas centrā “Gaujaslīči”, ko apsaimnieko nodibinājums “Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Diakonijas centrs”, otrdienās pusotru stundu notiek nodarbība “Dejas sēdus”.

Pārtraukumos ir atmiņas treniņi, pēc tam nodarbības ar mākslas terapeiti. Ceturtdienās ir vingrošana uz krēsliem, kas labo laikapstākļu dēļ iespējama pagalmā starp priedēm, arī nodarbība uz vingrošanas paklājiņiem. Vingrošanas speciāliste pārzina katra dalībnieka slimības un sūdzības, pēc katra iespējām un vajadzības piedāvā atšķirīgus vingrinājumus.

Māra Dāldere, nodarbību vadītāja, pastāsta, ka dejas sēdus apguvusi Vācijā: “Esmu izgājusi arī sertifikāciju, varu veidot arī savu horeogrāfiju, ko piemērot attiecīgi aktuālajam. Esmu arī Vācijas Senioru deju asociācijas biedre.” M. Dāldere teic, ka dejās sēdus horeogrāfija nosaka, ka kustības mainās, tās atkārtojas mazāk nekā vingrošanā, turklāt pietiekami strauji, tāpēc tā ir arī prāta nodarbe, jāatceras, kad jāpaceļ vienlaikus labā kāja un kreisā roka, kura kustība kurai seko: “Kā jau dejā, kustība jāpaspēj izdarīt noteiktā mūzikas ritmā. Sākumā sarežģītākajām runāju līdzi, pēc tam katra atceras pati un pārliecinās par savu reakcijas un prāta ātrumu.”

Nodarbību vadītāja vērtē, ka šī sajūta — spēt atcerēties, spēt kustēties ritmā —, ir viens no iemesliem, kāpēc dejas sēdus dāmām patīk: “Ja, stāvot kājās, vairs nevar dejot, uz krēsla tomēr var, un tā ir laba sajūta. Baudīt mūziku, kas ir kā vibrācija mūsu ķermenim, sajust varēšanu, ritmu, būt kopā. Vienlaikus dejā sēdus nav jāsa­traucas kaut ko sajaukt, jo nevienam virsū neuzskriesi, nevienu netraucēsi, katrs var darīt pēc varēšanas un spējām. Tas arī rada drošības sajūtu.”

Vingrošanas speciāliste Dace Lūkina teic, ka te cilvēki var gan izkustēties, gan arī socializēties: “Sēžam uz krēsliem un izkustinām visu ķermeni — rokas, kājas, mugurkaulu, gurnus. Šeit ir dāma, kurai ir amputēta daļa kājas, ir dāma, kurai ir Parkinsona slimība, bet katrs var darīt savu spēju robežās. Turklāt esam priežu mežā, kas ir ideāli, jo pildām arī elpošanas vingrinājumus, kas arī šajā vecumā ir ļoti būtiski.”
 

Seniore Rita Grīnvalde brauc uz vingrošanu. Viņa atzīst, ka pēc tam jūtas kā no jauna piedzimusi: “Patīk vingrot gan uz krēsla, gan pēc tam uz paklājiņa. No rīta liekas, ka neko nevaru, pēc vingrošanas šiverēju pa dārzu un visu varu izdarīt.” Māra Apine pastāsta, ka ir sportiska no jaunības, bijusi pat Latvijas izlasē kamaniņu sportā: “Kad aizgāju pensijā, atradu šeit kolosālu vietu, kur atbraukt, man te ir draudzenes. Vīrs ir tajā saulē, bet man patīk būt cilvēkos, parunāties. Dacītei ir kolosāli vingrojumi, arī dejas sēdus man ļoti patīk, tāpat mākslas terapija un izzinošās nodarbības. Un arī darbiniece Sandriņa katru ļoti uzrauga un rūpējas.”

Kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāja Vineta Fišere vērtē, ka šajos gados izveidojušās stabilas nodarbības fiziskam un emocionālam možumam, ko dāmas un pa kādam kungam arī regulāri apmeklē: “Redzu, cik ļoti pozitīvi tas ietekmē. Bija dāma, kura sākumā nevarēja saprast, cik ir pulkstenis, kura diena, bet nu viņai tādu jautājumu nav, viņa zina, kad mūs sagaidīt un kad būs nodarbības. Mākslas terapijā kundzes izstrādā un atrisina jautājumus, par ko ir ilgi domājušas, tādā veidā dalībnieces arī satuvinās. Vingrošana mazina muguras sāpes, kāju sāpes, izdodas labāk noturēt līdzsvaru. Mums ir dalībniece, kurai bija grūti nostāvēt, un ārsts teica, ka, iespējams, ar laiku viņa nevarēs staigāt. Bet tagad viņa bija līdzi pieredzes apmaiņā uz Rīgu, varēja visus attālumus nostaigāt. Dalībnieces arī arvien vēlas uzzināt ko jaunu. Tā bija nodarbība, kur katra stāstīja par saviem lakatiem — kādai lakatam jau ir 50 gadi, cita to atvedusi no ceļojuma, bet vēl kādai ir lakati no pielūdzējiem. Seniores dalās iespaidos par izlasītajām grāmatām, viena pastāstīja lasīto par arābu kultūru, pēc tam pasniedzēja sagatavoja nodarbību, attēlos un video parādot arābu sadzīvi. Nodarbībās stāsta arī par slavenām personībām. Un, protams, liela nozīme ir iespējai aprunāties, kā kuram klājas, kā veselība, vai bērni ir atbraukuši ciemos. Te tiešām dāmas cita citu atbalsta. Esam kā maza, bet draudzīga ģimenīte.”