Cēsniece Ilvija Šarkovska (23) sevi var saukt par īstu veselīga dzīvesveida piekritēju, jo jaunietes diena aizrit, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm un plānojot savas maltītes tā, lai pēc iespējas vairāk uzņemtu organismam visus nepieciešamos vitamīnus.
Ilvija atzīst, ka, pateicoties savai apņēmībai un ģimenes atbalstam, jūtas gan garīgi, gan fiziski laimīga, jo beidzot dzīve iegrozījusies pareizās sliedēs. Meitenei ir daudz nākotnes plānu, kuru īstenošanu viņa nevar vien sagaidīt. “Pirms pusotra gada mana dzīve bija pilnīgi citādāka, jo sākās problēmas ar svaru. Vairs savā dzīvē nejutu harmoniju. Pienāca brīdis, kad sapratu – tā vairs nevar, kaut kas ir jādara lietas labā. Protams, ilgu laiku centos sevi apmānīt, jo, nostājoties pie spoguļa, ievilku vēderu un visas problēmas pazuda, tomēr tā bija sevis maldināšana. Viens no pamudinošajiem faktoriem, kas lika izvērtēt tā brīža dzīvesveidu, bija raidījums “Mans resnais stāsts”, pēc kura noskatīšanās sapratu, ka sev tādu likteni nevēlos. Manas idejas liela atbalstītāja bija mamma, kura mani motivēja tādos brīžos, kad gribējās nolaist rokas un visu atstāt pusceļā. Jāsaka gan, ka tagad fiziskās aktivitātes ir kļuvušas par manu ikdienu, bez kurām iztikt nevar,” stāsta apņēmīgā jauniete.
Viņa teic, ka ikdiena pirms veselīga dzīvesveida uzsākšanas un tagad ir krasi mainījusies. “Ja pirms tam vakarus aizpildīju, tiekoties ar draudzenēm, zvilnot dīvānā pie televizora un ēdot, našķojoties, tad tagad vakaros skrienu. Man ļoti patīk skriet, jo var padomāt, atslēgties no visa, kas notiek apkārt. Tas arī sagādā gandarījumu, jo labāk ir doties skriet, nevis nīkt dīvānā vai pie datora, kas nedod nekādu labumu. Savukārt ziemā dodos uz trenažieru zāli. Tāpat nācās atteikties no visiem tā sauktajiem “aizliegtajiem ēdieniem” – miltu izstrādājumiem, saldumiem, majonēzes, kas man tik ļoti garšoja ar maizi. Tomēr zināju, ka apstāties nedrīkst nekādā gadījumā. Vislielākais stimuls bija, kad pēc laika varēja redzēt pirmos rezultātus. Piemēram, pirms atteicos no šiem neveselīgajiem ēdieniem, man bija ādas problēmas, tomēr, ierobežojot un sekojot līdzi tam, ko ēd, tās pazuda. Tāpat sapratu, kas ir viegluma sajūta,” norāda cēsniece.
Tagad jauniete atzīst, ka ļoti novērtējot to, ka skolās ir sporta nodarbības, jo tas jauniešus pamudina kustēties, varbūt pat iemīlēt sportu. “Pamatskolā un vidusskolā man ļoti patika sporta stundas, tomēr pēc vidusskolas aizgāju mācīties par frizieri, kur man bija tikai jāapgūst profesija, nebija nekādu papildu aktivitāšu. Tad arī sākās problēmas ar lieko svaru. Pēc savas pieredzes zinu, ka daudzas jaunas meitenes speciāli kavē sporta stundas, jo, iespējams, nevēlas sasvīst vai ir citi iemesli. Vēlāk viņas nožēlos to, ka neizmantoja iespēju doties uz sporta nodarbībām, kur netiek prasīta maksa un skolotājs kā profesionālis parāda, kā pareizāk trenēties, lai sevi netraumētu,” teic Ilvija.
“Ja cilvēks kaut ko vēlas sasniegt, tad nekas nav neiespējams. Arī sportā un sevis pilnveidošanā. Galvenais ir motivācija, kuras mūsdienu jauniešiem ļoti trūkst. Viņi domā, ka fiziskās aktivitātes neko dzīvē nevar mainīt, tomēr pēc savas pieredzes varu teikt, ka tas maina daudz ko. Protams, piespiest un aiz rokas vilkt nevienu nevar, bet raksturu vajag audzināt. Neviens jau neliek pirmajā reizē noskriet 20 kilometru distanci vai stundām ilgi svīst trenažieru zālē. Var sākt palēnām. Kaut vai ievērojot veselīgus ēšanas paradumus. Ja pavērojam, kas tagad notiek ar jauniešiem, it īpaši meitenēm, tad paliek skumji, jo viņas savā labā neko nedara. Pirmais, kas ienāk prātā, ieraugot šādas meitenes, ir tas, ka viņas sevi nemīl. Viņas staigā ar nodurtām galvām un nodurtiem acu skatieniem. Protams, ir grūti, bet sevis dēļ tas ir jādara. Kādreiz man likās, ka es nekad neiešu uz trenažieriem, jo tā ir sevis mocīšana. Tomēr, kad sāku tos apmeklēt, man iepatikās. Pēc katras treniņā pavadītās dienas jutos arvien labāk. Tāpat man bija ar skriešanu. Pirmajā reizē nevarēju noskriet pat vienu kilometru, bet tagad varu noskriet jau 15 kilometrus. Vispirms jāsāk ar veselīgu ēšanu, jo uzsākt fiziskās aktivitātes ir grūti, ” stāsta cēsniece.
Runājot par nākotnes plāniem, Ilvijai tādu ir daudz. “Patlaban ikdienu pavadu mājās, kā arī ciemojos pie mammas un mazā brālīša, un tas aizņem daudz laika un enerģijas. Septembrī uzsākšu friziera kursus, kā arī plānoju noskriet kādu maratonu. Tā kā mans līdzšinējais labākais rezultāts ir 15 kilometri, tad labprāt pamēģināšu 20 kilometru distanci. Patiesībā man nav svarīgs rezultāts, cik ātrā laikā to izdaru, bet gan tas, ka to esmu paveikusi. Novērtējot, ka mana ikdiena saistās ar veselīgu dzīvesveidu, apsveru, ka ar laiku tam varētu pievērsties arī profesionālā līmenī. Jāatzīst, ka šobrīd izjūtu mazu nožēlu, ka ar sporta aktivitātēm nesāku aizrauties jau ātrāk, jo tad būtu iestājusies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tomēr nekad nekas nav par vēlu,” tā cēsniece Ilvija Šarkovska.
Komentāri