Cēsu centrālā bibliotēka balvai „Gada bibliotekārs” nominācijā „Gada bibliotekārs Latvijas pagastu bibliotēkās” šogad izvirzīja Priekuļu pagasta bibliotēkas vadītāju, 26 gadus veco Lieni Zuimaču, par viņu sakot: “Liene divos gados paveikusi to, ko citā bibliotēkā darbinieki neizdara visā darba mūžā. Līdz tam bibliotēku bija grūti nosaukt par informācijas, izglītības un kultūras iestādi. Bet šodien Priekuļos ir sava Gaismas pils, un bibliotēka īsā laikā izveidojusies par informācijas centru. Liene darbu veic radoši, ar izdomu, iniciatīvu un lielu gribu, izveidot pagastā mūsdienīgu bibliotēku, kur iedzīvotāji saņemtu visu to, ko šī iestāde var piedāvāt.”
“Pateicības raksts jau stāv ierāmēts mājās pie sienas,” smejot saka Liene un atzīst, ka stereotips par bibliotekāri ir tāds – sēž veca tantiņa ar copi pie noputējušām grāmatām un īsti neko nedara.
“Taču patiesībā darba ir daudz. Bibliotekāram ir jābūt zinošam, turklāt ne tikai jautājumos par jaunāko literatūru, bet visu, kas notiek pagastā, rajonā vai pat valstī. Bieži cilvēki vēlas arī vienkārši aprunāties,” stāsta Liene un atklāj, ka priekulieši ir lieli grāmatu lasītāji. Kaut gan pēdējā laikā daudzi uz bibliotēku dodas ne tikai pēc grāmatām, bet arī pēc žurnāliem un laikrakstiem, jo cenas gan preses izdevumiem, gan grāmatām strauji augušas.
Jautāta, ko tad divu gadu laikā Priekuļu bibliotēkā paveikusi, Liene saka: “Uztaisīju mazu revolūciju. Patiesībā jau katrs darbinieks droši vien ienes kaut ko jaunu. Taču padarīta tiešām ir daudz. Izremontētas visas telpas, iegādātas jaunas mēbeles. Taču ar labu gribu vien ir par maz, bez pašvaldības vadītājas atbalsta un piešķirtajiem līdzekļiem nekā nebūtu. Mums ir paveicies, pateicoties pašvaldības izpratnei, izdevies panākt daudz. Daudz sākām strādāt arī novadpētniecībā, domājam nākotnē uztaisīt kaut kādas nodarbības māmiņām ar bērniem,” iecerēs dalās bibliotēkas vadītāja.
Liene stāsta, ka pašai patīk lasīt grāmatas. Taču tas galvenokārt gan izdodas atvaļinājumā, kad uz pleciem negulstas darba pienākumi.
„Jāatzīst, ka mājās man nav īpaši lieli grāmatu plaukti. Taču mamma senāk, kad grāmatas bija daudz lētākas, ik mēnesi nopirka kādu jaunu. Tad abas lasījām. Tagad izmantoju iespēju, ka darbā varu izlasīt daudz grāmatu,” atzīst Liene un stāsta, ka arī skolas gados labprāt lasījusi grāmatas. Un obligātā literatūra neesot sagādājusi ne mazākās problēmas.
Jautāta, ar ko vēl Liene mēdz aizrauties, atbild – ar floristiku un adīšanu.
„Pagājušajā vasarā aizrāvos ar puķu audzēšanu. Ir jauki kopā ar bērnu rušināties dārzā. Esam tomēr zemes cilvēki,” domās dalās Liene un atzīst, ka viņai patīk arī mācīties.
„Domāju, ka ikviens spēj darīt jebkuru darbu. Jautājums, cik tas labi padodas. Un man patīk bibliotēkas atmosfēra. Darbs ir mana sirdslieta, bet vai līdz mūža galam varētu nostrādāt bibliotēkā, nezinu. Vai neizdegtu? Taču šobrīd ir prieks, ka nāk apmeklētāji un novērtē padarīto. Skatos, arī jaunieši arvien vairāk nāk uz bibliotēku un nekaunas draugiem pateikt: „Zināt, esmu bibliotēkā!” Tagad bibliotēkā ir arī datori, daudzi nāk to dēļ. Taču cenšos jauniešiem raisīt interesi arī par grāmatām, lai nav tā, ka atnāk un tikai spēlītes paspēlē. Un ceru, ka reiz pienāks laiks, kad grāmatu paņemt rokās skaitīsies moderni,” spriež Priekuļu pagasta bibliotēkas vadītāja. – Tavs mīļākais dzīvnieks? -Man patīk suņi. Viena no manām profesijām ir veterinārfeldšere. Ar šādu izglītību atnācu strādāt uz bibliotēku. – Kas, tavuprāt, ir lielākā nejēdzība, par ko uztraucas cilvēki? – Tas, ko par viņiem citi domās. Tas ir nejēdzīgi, bet reizē arī svarīgi. – Kas būtu pirmais, ko lūgtu zelta zivtiņai? – Nelielu guļbūves mājiņu. Ar dārziņu un suni. – Lielākais nedarbs, kuru pastrādāji bērnībā? – Darīju diezgan daudz blēņu. Ar brāli gandrīz māju nodedzinājām, vārot tējas. – Par ko bērnībā sapņoji kļūt? – Par bioloģijas skolotāju. Lai arī man īsti nepadevās ķīmija un bioloģija, skolotāja spēja mūs ieinteresēt. – Kas tev negaršo? – Kartupeļu klimpas.
Komentāri