Par festivālu “Fonofest”, kas notika Amatas novada Uplandos, daudzus gadus rakstīja arī “Druva”. Pēc ziņas, ka festivālu vairs nerīkos, daudzi Cēsu jaunieši teica – ir nepatīkami pārsteigti. Tieši vārds “žēl” pagājušajā nedēļā tika dzirdēts visbiežāk.
“Druva” nolēma kopā ar mūspuses jauniešiem atskatīties uz festivālā piedzīvoto. Ieva Gulbe: – Visspilgtāk atmiņā palicis pagājušais festivāls, uz kuru braucām kopā ar draugu kompāniju. Tas bija lielisks! Kaut bija lietus un dubļi, visi jutāmies priecīgi un laimīgi. Ļoti patika, ka šajā festivālā līdztekus muzikālajam piedāvājumam liela vieta bija sportiskām aktivitātēm. Ar draugiem spēlēju volejbolu, laidos pa gaisa trasēm un darīju citas trakulības.
Esmu bijusi arī “Positivus” festivālā. Protams, abus festivālus nevar salīdzināt, bet “Fonofest” bija mūsējais, sajūta bija ļoti vienojoša. Ļoti, ļoti žēl, ka tieši šī festivāla vairs nebūs.
Anda Pētersone: – Šī ziņa bija šokējoša, lai gan likās, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo citus gadus ap šo laiku biļetes uz festivālu sen jau bija man rokā. Šogad bija tāds tā kā klusums, nevarēja saprast, kāpēc. Vēl man šķiet, ka īsti arī neesmu dzirdējusi atbildi uz jautājumu – kāpēc festivāls beidz pastāvēt.
Bet lai nu kā, man ir un paliks visfantastiskākās atmiņas. Tik daudz piedzīvojumu, smieklu, jaunu draugu! Un ballītes divu dienu garumā! Starp citu, ar savu draugu iepazinos tieši Uplandos. Dzīvojām blakus teltīs, bet tagad jau kopīgā dzīvoklī. Man patiešām žēl, ka šo pasākumu pārtrauc, jo “Fonofest” bija mūsējais festivāls, turklāt tāds – ar krampi, kurš varēja piesaistīt jauniešus no visas Latvijas.
Pagājušā gada lietus un dubļi man netraucēja, lai gan pēc festivāla izmetu labākās kurpītes un pāris apģērba gabalu, bet tas bija to vērts.
Ļoti augstu vērtēju brāļu Sildniku ieguldīto darbu, ceru, ka viņi nekur nepazudīs un varbūt tieši pašās Cēsīs uztaisīs daudz labu ballīšu. Tomēr ļoti žēl, ka šogad vairs nebūs ierastā notikuma. Ruslans Miķelis: – Festivāls, manuprāt, ir saliedēšanās pasākums. Esot pasākumā, kļūsti par daļu no tā. Tā ir iespēja satikt jaunus cilvēkus, kopā dejot un dziedāt. “Fonofest” bija īpašs ar to, ka tas bija ne tikai mūzikas, bet arī sporta festivāls. Tas deva īpašas emocijas, tā bija sevišķa atmosfēra. Arī es esmu apmeklējis lielos festivālus citviet Latvijā, kas patiesībā bijuši tādi kā šovi milzīgā ļaužu pūznī. Mūsu festivāls paņēma ar to, ka bija mazāks, mīļāks un tiešām tāds savējais. Turklāt liels spēks ir tradīcijām, un “Fonofest” jau bija par tādu kļuvis – bija labi katru gadu gaidīt vasaru, lai ar draugiem atpūstos, baudīt labu mūziku un sportiskās aktivitātes, kuras ikdienā īsti nav pieejamas. Liene Lote Grizāne
Komentāri