Sestdiena, 6. decembris
Vārda dienas: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

Saruna ar tēvu

Druva
14:19
28.04.2014
15

Domraksts ieguvis 1. vietu literāro darbu konkursā Cēsu bijušā rajona vidusskolu audzēkņiem.

Sveiks, tēt! Atkal pagājis laiks, kopš rakstīju Tev vēstuli. Piedod, ka tik ilgi nākas gaidīt atbildi. Latvijā laiks rit tikpat lēni, kā pie Tevis Īrijā. Protams, katru reizi es Tev varētu pastāstīt, cik skaisti pie mums mostas daba. Šodien no rīta gaisā virmoja agra pavasara smarža, kurai pa vidu jaucās sniegpulkstenīšu nevainīgais aromāts. Putnu trallināšanu, kas pārvēršas dziesmā, ja uzmanīgi neieklausās, vispār ir neiespējami aprakstīt. Solis pa piesalušo zemi man bija tik viegls, līksms un skanīgs. Saules lēkts kā liesma lēni lauzās caur bērziem, tur, pie dīķa, un iededza ugunskuru pļavā. Tu taču vēl atceries, kur tas ir?

Tu vaicāji, kā man iet. Paldies, nevaru žēloties! Tu taču vēlies dzirdēt, ka man iet labi, vai ne? Tu jautāji, kā pa skolu. Arī labi, protams. Tu apvaicājies par mazo brāli. Viņš ir tāds pats blēņdaris, kā pēdējo reizi, kad rakstīju. Es mūžīgi Tev varu atbildēt tikpat vienmuļi, jo nezinu, vai Tevi interesēs, ja sākšu stāstīt patiesību. Piedod, tēt, bet tā ir. Es nezinu, vai varu Tev uzvelt daļu no savas ikdienas nastas. Nevēlos, lai arī Tev ap sirdi kļūtu smagi. Tikpat smagi, kā man.

Kā man iet? Slikti, tēt, man iet slikti. Man pietrūkst māsas. Nepaiet ne diena, neiedomājoties par viņu. Par viņas mazo meitiņu, kurai nu jau pusgads, bet es neesmu vēl satikusi. Ejot gulēt, bieži vien asaras rit uz spilvena, tur neko nevaru darīt. Man sāp. Man sāp viņas aizbraukšana. Ar šīm sāpēm jāsadzīvo katru dienu, un ne jau man vienai. Sāp arī mammai. Mamma pārdzīvo un raud. Raud par to, ka nevar būt līdzās, kad māsai to vajag visvairāk.

Man pietrūkst Tevis. Tu aizbrauci, kad man bija deviņi gadi. Jūtos, it kā būtu uzaugusi bez tēva, un sava taisnība tur ir. Tu ģimeni – divas meitas un divus dēlus – iemainīji pret naudu. Labi, zinu, ka Tev ar mammu bija atsalušas attiecības. Vai tādēļ bija jāpamet bērni? Vai nauda bija tā vērta? Vai dzīve svešumā ir problēmām mazāka un nasta uz pleciem vieglāka?

Atminos to dienu, kad lidoji prom. Kā stāvēju, piespiedusi galvu pie stikla, un skatījos, kā ej caur muitu. Asaras man bira kā lietus karstā vasaras dienā. Savā deviņgadnieces galvā cerēju, ka

pārdomāsi un nāksi atpakaļ, apskausi mūs un nekad nelaidīsi vaļā no savām stiprajām rokām. Tā nebija. Tu nenāci atpakaļ. Tu nekad neatgriezies. Es zinu, ka Tu centies. Sākumā brauci apciemot, bārstīji frāzes – “nākamgad viss būs citādāk”, “nepaies ne gads, un atkal dzīvošu Latvijā”. No gada uz gadu solīji atgriezties. Tev tas neizdevās. Sāki aicināt ciemos uz savu svešo zemi. Mazai esot, man tas bija kā sapnis – braukt uz tālām zemēm. Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu iekārtoties pie Tevis. Bet man tas neizdevās. Nesaprotu, kas uzvarēja – bailes no nezināmā, no svešās, drūmās, aukstās un lietainās zemes, kur cilvēki mūžīgi sevī ierāvušies, vai arī ilgas pēc mātes. Pēc manas mīļās, mīļās māmiņas, kura mūs – māsas un brāļus – uzaudzināja. Varbūt tās bija ilgas pēc dzimtenes, pēc smaržām un skaņām, pēc vasaras tveices, puķu pilnām pļavām un siena, pēc smiekliem, vakara sarunām un liepziedu tējas, mājas priekšā vērojot dienā paveikto. Nezinu, tiešām nezinu, kas tieši mani vilka atpakaļ. Es atgriezos. Ja es to varēju, kāpēc Tu to neizdarīji? Piedod, lūdzu, piedod, ka Tev jāsaka šie skarbie vārdi. Ilgāk nevaru klusēt, mana sirds vai lūst…

Pie mūsu mājas kastaņkoka maija vakarā skatījos, kā sarkana

riet saule. Tajā vakarā tik sarkana kā asinis. Tāpat asiņoja mana sirds. Un tad es domāju par Tevi. Vienmēr likās, ka tur, kur saule riet, esi Tu. Reizēm atminos, kā braucām uz ezeru peldēt, un es, turoties Tev ap kaklu, kopā ar Tevi varēju brist dziļumā. Kā Tu mani nesi uz pleciem, kad gājām ciemos pie mammas uz darbu. Tik daudz dažādu siltu atmiņu uzplaiksnī, kad domāju par Tevi. Varēja būt vēl vairāk, bet tās mums abiem atņēmi aizbraucot. Tagad zini, ar kādām sāpēm visu laiku dzīvoju. Sāpes atkārtojas no viena saulrieta uz nākamo. Manī nav palikusi pat vilšanās. Ir tikai trulas, nepārejošas sāpes. Reizēm domāju, ka nevar sāpēt vēl vairāk. Var, kā vēl var!

Jau tik daudz gadu, kopš esi projām. Gana laika pārdomām. Esmu izaugusi no sapņainā vecuma un daudz ko sapratusi. Zinu, ka Latvijā Tu vairs neatgriezīsies. Esmu samierinājusies ar Tavu izvēli, esmu piedevusi. Man tikai gribētos zināt, vai arī Tev iesmeldzas sirds, domājot par mums, par mājām? Tava aizbraukšana paliks kā nedzīstoša rēta. Kāpēc gan Tev tā bija jādara – jāatraujas no mums? Piedod, ka esmu tik atklāta, visu pasaku. Vismaz zināsi, kā man patiešām iet. Es mīlu Tevi, tēt, par spīti visiem pārdzīvojumiem un nelaimēm. Vari būt drošs, ka Tevi mīlēšu. Tu esi mans tētis. Mans mīļais Tētis. Dziļā mīlestībā, Tava meita Saulīte. Anna Kalniņa, Vecpiebalgas vidusskolas skolniece

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Izmest ēdienu, kaitēt videi un radīt zaudējumus sev

05:55
04.12.2025
34

Todien Priekuļu pamatskolā valdīja liela rosība – notika diskusijas, sarunas, meistarklases – , un  viss tikai par pārtiku. Gan to, ko ēdam un neapēdam, bet izmetam atkritumos, gan kā to izmantot ilgāk. Priekuļu pamatskolai ir ekoskolas statuss. Audzēkņi arī ikdienā izzina un cenšas ievērot videi draudzīgas dzīves pamatus. “Skolā ir nopietna pieeja videi un ilgtspējīgiem […]

"Draudzīgie" – skola, kur mācās skolēni un skolotāji

05:51
02.12.2025
143

“Druva” ar Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) direktoru Oskaru Kaulēnu un direktora vietnieci izglītības jomā Līgu Piksi-Zvirbuli tiekas, lai runātu par skolas 35. jubileju, bet tieši šajās dienās skolas vadība saņēmusi vairākus apbalvojumus par veiksmīgu darbu. Skolas direktoram piešķirta Cēsu novada pašvaldības “Gada balva izglītībā” kategorijā “Vadītājs-līderis”, bet pēc sarunas uzzinām, ka L. Pikse-Zvirbule […]

Plāceņi un ievārījums no miziņām

05:04
30.10.2025
126

Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma (VTDT) audzēkņi līdzdarbojas Cēsu novada pašvaldības iniciatīvai “Dalies ar pārtiku Cēsu novadā”. Lai Cēsu novadniekos iedzīvinātu apzinātu un arī apzinīgāku attieksmi pret pārtikas atkritumiem, nupat tautā laisto tālruņu lietotni “Whatsapp” un sociālā medija “Facebook” kontu produktu bezmaksas apmaiņai iecerēts papildināt arī ar studentu pārbaudītām ēdienu receptēm, kur sastāvdaļās ir visiem […]

Skolēni papildina dabas taku barības krājumus

06:03
29.10.2025
87

Cēsu 1.pamatskolas skolēni šoruden sagādā patīkamu pārsteigumu Līgatnes dabas takām. 5.-9.klašu audzēkņu komanda – Elza, Paula, Marta Amēlija un Toms – rosināja skolas biedrus gādāt pārtiku taku iemītniekiem, aicinot lasīt zīles un dalīties ģimenes dārza ražā. Elza, Paula, Marta Amēlija un Toms ar skolotājas Ingas Kraftes-Dambes atbalstu piedalījās skolēnu pašpārvalžu konkursā “Brīvprātīgo darbs skolas un […]

Jāgatavo jaunā paaudze, lai veidotos pēctecība

06:23
15.10.2025
193

Kopš septembra Cēsu Bērnu un jauniešu centra paspārnē esošajai Jaunatnes lietu nodaļai ir jauna vadītāja- Andra Strautiņa. Viņa uz Cēsu novadu pārcēlusies no Liepājas. Iepriekš Andra strādājusi dažādās jomās, piemēram, komunikācijā un karjeras konsultēšanā. Jaunatnes lietu nodaļas vadītāja priecājas, ka varēs strādāt ar savu mīļāko auditoriju – jauniešiem. Viņa atzīst, ka jauniešu enerģija un dzīvesprieks […]

Jauniešu mājā Cēsīs atver durvis un aicina pievienoties

00:00
14.10.2025
132
4

“Tā ir iespēja satikt jaunus draugus, apgūt ko jaunu un piedalīties aizraujošu pasākumu radīšanā. Kopā mēs veidojam vietu, kur katrs no mums var parādīt savu spēku un idejas,” tā sociālajos tīklos publicētajā plakātā, aicinot uz Atvērto durvju dienu Cēsīs, Jauniešu mājā, 6.oktobra vakarā, rakstīja jaunieši. Jaunatnes lietu nodaļas vadītāja Andra Strautiņa “Druvai” paskaidro, ka šāda […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi