Cēsnieks Dzintars Zīle ir pavārs, kurš ikdienā strādā labākajos Lielbritānijas restorānos. Patlaban Dzintars atbraucis dzimtajā pilsētā apciemot mīļos.
Dzintars ārpus Latvijas dzīvo un strādā jau teju desmit gadu un norāda, ka tuvākajā laikā vēl nedomā atgriezties.
“Esmu labi trenēts pavārs,” par sevi saka puisis, atklājot, ka no skārdnieka ir izmācījies par pavāru un šis darbs viņam patiešām iet pie sirds.
“Patiesībā jau ir tā, ka dzīvē jāseko savai sirds balsij. Pēc skolas vēlējos mācīties par pavāru, bet īsti nesanāca, jo nokavēju iestāšanos Jāņmuižas profesionālajā skolā. Vēlāk nāca piedāvājums aizbraukt uz ārzemēm, un nu jau jāteic, ka nedaudz vairāk kā astoņus gadus strādāju par pavāru,” saka Dzintars, piebilstot, ka katram dzīvē ir jādara darbs, kas patīk. Dzintara stihija ir ēst gatavošana un virtuves bohēma.
“Pavāra darbs nav viegls. Tās ir milzīgi daudzas darba stundas, fiziska būšana uz kājām, karstums un daudz kas cits. Taču ir milzīgs prieks, kad pasniedz klientam glīti noformētu porciju, kas gan garšas, gan pasniegšanas ziņā viņu pārsteidz,” domās dalās pavārs un atzīst, ka ēst gatavošana ir māksla. Dzintars piekrīt uzskatam, ka vīrieši ir labāki pavāri. Viņš smejot saka, ka vīrietis virtuvē izskatās un arī ēdienu gatavo labāk.
“Svarīgi, lai pavārs justu sevi šajā profesijā. Ir jābūt izkoptām daudzām iemaņām un prasmēm. Tieši tādēļ esmu ļoti priecīgs, ka Lielbritānijā man sanācis strādāt ļoti augstas klases restorānos un varu sevi bagātināt profesijā,” saka cēsnieks un, vaicāts, kā pats jūtas kā klients kādā restorāna vai kafejnīcā, atbild: “Mēdz būt dažādi. Protams, pasūtot ēdienu, man jau ir priekšstats, kā tas izskatīsies, garšos un tā tālāk. Bieži sanāk pie sevis nodomāt, ka kaut kas nav kārtībā, taču patiesībā, ja eju ēst ārpus mājas, tad eju ēst, nevis vērtēt. Kad esmu Cēsīs, ļoti labprāt aizskrienu paēst uz Catas ēdnīcu. Tur ir vienkāršs, bet ļoti garšīgs mājas ēdiens. Tur aizej un zini, ka vari vienkārši paēst bez kaut kādiem brīnumiem, dekoriem vai kaut kā cita,” saka Dzintars.
Vērtējot atšķirīgo Latvijā un Anglijā, Dzintars teic, ka latvieši ir ļoti strādīga un izturīga tauta. “Anglis ir slinks. Viņš negrib strādāt, un vietējos restorānos strādā daudz poļu, latviešu un citu tautu pārstāvju. Arī manā darba kolektīvā ir tikai pāris vietējo angļu,” stāsta cēsnieks, cerot, ka kādreiz atgriezīsies Cēsīs, lai šeit dzīvotu un strādātu. Tāpat viņš atklāj, ka būtu no tādiem pavāriem, kurš domātu, lai ēdiens tiek gatavots no vietējās un ekoloģiskas produkcijas.
“Ja tā padomā, mēs ikdienā ēdam briesmīgas lietas. Maziem bērniem jau ir cauri zobi, visi vienās plombēs. Domāju, ka tikai nākotnē vēl atklāsies slimības un problēmas, kas būs sekas mūsu nepareizajam uzturam,” teic pavārs, aicinot katram padomāt par saviem ēšanas paradumiem. * * * – Tavs mīļākais ēdiens? – Cepti kartupeļi. Patiešām tas ir tik vienkārši. – Vai zini animācijas filmiņu “Gardēdis” par pelēnu Remī? – Zinu gan. Tur tiek teikts, ka pavārs var būt jebkurš. Tas gan tāds diskutabls jautājums. – Mājās pats gatavo ēst? – Cenšos to nedarīt. Patiesībā jau pēc garas darba dienas vairs nav vēlēšanās kaut ko gatavot mājās. Tur paļaujos uz mājiniekiem un neesmu izvēlīgs. – Vai ir kas tāds, kas tev negaršo? – Protams, bet darba specifika prasa tāpat visu degustēt un garšot. Taču, jā, man negaršo lasis. Arī siļķe der, ja šņabi dzer. Liene Lote Grizāne
Komentāri