Dzērbeniete Lelde Slaidiņa ir 24 gadus veca jauniete. Viņa ir trīs jauku bērnu – Ernesta, Naura un Dārtiņas – mamma. Lelde strādā, no sirds mīl savus mazuļus un uztraucas par dabas piesārņošanu.
“Esmu zaļi domājošs cilvēks…” teiks Lelde un atzīs, ka dzīvi pilsētā nespēj iedomāties.
Uzsākot sarunu ar Leldi par jauniešu dzīvi, jautāju, kas laukos jauniešus visvairāk satrauc? Un daudz nedomājot, Lelde teica, ka tās lietas ir gaužām vienkāršas.
“Visvairāk jauniešus uztrauc tas, ka, laukos strādājot, nav iespējams labi nopelnīt. Gandrīz vai pret paša gribu jāpārceļas uz lielpilsētām, lai saņemtu kaut nedaudz lielāku atalgojumu. Taču mani kā mammu satrauc situācija, ka maniem bērniem vasaras periodā nav bērnudārza. Tas nozīmē, ka man jāmeklē aukle, kura var viņus pieskatīt. Un tad es strādāju tādēļ, lai auklei samaksātu algu par to, ka viņa ir kopā ar maniem bērniem, bet ne es pati. Tas, protams, ir briesmīgs fakts, bet dzīvē citādāk nesanāk,” domās dalās Lelde un prāto, ka vairs nav arī tas laiks, kad atmaksātos no laukiem katru dienu doties peļņā uz pilsētu. Degvielas patēriņš būtu tik liels, lai lieku reizi pārdomātu, vai tas atmaksājas.
“Uz pilsētu dzīvot gan neietu. Esmu zaļi domājošs cilvēks. Man patīk lauki un daba. Pašai Drustos pieder arī zeme. Es tur labprāt stādu kokus, iekopju apkārtni un lietoju dabai draudzīgus līdzekļus, sākot no veļas pulvera un beidzot ar zobu pastu. Laukos dzīvot ir skaisti. Un, ja kāds domā, ka laukos dzīvo tikai muļķi, tad, iespējams, viņi paši tādi ir,” ironizē Lelde un neslēpj, ka dzīvē viņas lielākā dāvana ir bērni.
“Nav nemaz tik grūti būt trīs bērnu mammai. Viņi lielākoties spēj nodarbināt paši sevi. Viņi nemokās garlaicībā. Protams, darbs paņem daudz spēka. Un darbdienās kopā būšanas mirkļu sanāk gana maz. Vakaros pēc bērnudārza kopā pavakariņojam, paskatāmies kādu multfilmu, palasām grāmatu. Ir man ģitāra. Uzpēlējam un kopā padziedam. Bet visvairāk man patīk vasaras. Kad bērni laukā, zaļā zālītē, var draiskoties. Uzskatu, ka bērniem jebkurā gadījumā laukos augt ir labāk. Svaigā gaisā un pie dabas,” domās dalās Lelde un jautāta, kā viņai pašai patīk atpūsties, saka: “Neesmu sen atpūtusies. Darbs ar bērniem ir katras dienas darbs. Ļoti gribētu ceļot. Piedalos dažādās loterijās un ceru, ka kādreiz laimēšu kādu biļeti. Šovasar, iespējams, aizbrauksim pie manas mammas uz Īriju paciemoties. Pati gribētu turpināt studijas, varbūt vakaros kādā korī padziedāt vai deju kolektīvā iestāties. Neko daudz jau ne. Tikai mazumiņu.”
Jautājot par nākotnes iecerēm, Lelde atzīst, ka sapņo par savu māju, kurā kopā ar bērniņiem dzīvot.
“Nedomāju, ka mammas mājā visu mūžu varētu dzīvot. Divām saimniecēm vienā mājā ir grūti. Un gribas jau kaut ko savu. Mana māja būtu guļbūve ar daudz puķudobēm, dārziem un sakoptu vidi. Būtu pie mājas pirtiņa, dīķītis… Mazuļiem būtu katram sava istaba. Televizors? Tas gan nav primārais. To skatos ļoti maz, lai neteiktu, ka vispār neskatos. Man brīvā laika ir tik maz, ka žēl būtu to pavadīt vēl ar pulti rokās. Man traucē lieki trokšņi. Tad jau putnu dziesmās klausīties,” saka jauniete un stāsta, ka ieceru un sapņu netrūkst. Lelde labprāt iemācītos aust, kokli spēlēt un darīt vēl milzum daudz cita.
“Kaut ko jau gribas un ceru, ka, laukos dzīvojot, tas būs iespējams,” piebilst dzērbeniete.
– Ko visaugstāk vērtē cilvēkos? – Ir labi, ja cilvēks ir atklāts gan pret citiem, gan sevi. Man nepatīk teātra spēlēšana dzīvē. -Bez kā nevari iedomāties savu dienu? -Tā ir saģērbšana, pabarošana, samīļošana un pavadīšana dienas gaitās. -Ko vēlētos, ja tev būtu dotas trīs vēlēšanās? – Mieru pasaulē. Dabas saudzēšanu. Un jā, sev mazu mājiņu. -Kas tavu vienaudžu vidū ir aktualitāte numur viens? – Laba izglītība un karjera. – Kāds tev būtu jauki pavadīts atvaļinājums? – Es pat laikam negribētu kaut kur īpaši tālu ceļot. Pietiktu, ja varētu kopā ar bērniem apbraukāt Latviju. Pabūt dažādās skaistās vietās. – Atceries bērnības lielāko palaidnību? – Biju diezgan palaidnīga. Atceros, kā no kontakta izrāvu putekļsūcēja vadu un pašķīda dzirksteles.
Komentāri