Cēsniece Zane Zālīte (22 gadi) par sevi teic, ka ir kārtīga latviešu studente un mācības apvieno ar darbu. Jauniete studē Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskolā, kur apgūst uzņēmējdarbības vadību. Savukārt strādā Latvijas Starptautiskajā skolā, kur palīdz ārzemju bērniem nokļūt uz skolu un mājās.
Neskatoties uz noslogoto ikdienu, Zane brīvajā laikā dara to, kas tuvs sirdij – zīmē. „Šķiet, ka zīmēju, cik sevi atceros. Jau bērnudārza laikā mamma mani veda uz dažādiem pulciņiem. Kad bija pienācis atbilstošais vecums, iestājos Cēsu Mākslas skolas Stikla apstrādes nodaļā, jo gribējās darīt ko citādāku, nevis iet uz keramiku vai ādas apstrādes klasēm, kurās mācījās katra meitene, kura iestājās mākslas skolā. Jāsaka gan, ka pārsteidzos, mākslas skolā vajadzēja iestāties vēlāk, jo biju vēl par mazu. Visu pārsvarā uztvēru kā vienkāršu zīmēšanu, lai aizpildītu laiku pēc skolas. Tikai vēlāk sapratu, ka man ļoti patīk gleznot. Arī skolotāja uzteica, ka protu strādāt un kombinēt krāsas. Pēc mākslas skolas pabeigšanas zīmēšanu pametu novārtā. Vizuālās mākslas stundās liku uz papīra, ko nu pratu. Pelnīju 9, 10 balles. Priecēju gan sevi, gan klasesbiedrus un skolotājus,” stāsta Zane.
Atgriezties pie zīmēšanas viņai palīdzēja kvalifikācijas darba veidošana, beidzot Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu, kuru Zane absolvēja šīgada ziemā. „Uzņēmu īsfilmu par cilvēkiem, kuri savu hobiju ir apvienojuši ar darbu. Tajā tika stāstīts, kā deja, fotografēšana un citas brīvā laika nodarbes piepilda manas filmas varoņu ikdienu. Tas man lika atminēties laiku, kad pati biju laimīga, darot vēl kaut ko bez mācībām un darba. Ikdienas steiga bieži laupa cilvēkiem tos mazos dzīves prieciņus. Arī trakajā pusaudžu vecumā izklaides ārpus mājas ar draugiem likās daudz svarīgākas par sēdēšanu istabā un zīmēšanu, bet vēlāk jau baidījos, vai iegūtās iemaņas nav zudušas. Tā nu šovasar, kad ne jūnijā, ne jūlijā laikapstākļi nelutināja, nolēmu, ka brīvais laiks jāaizpilda. Atsāku nopietni pievērsties zīmēšanai, lai draugus varētu apdāvināt arī svētkos,” atklāj jauniete.
Ja pavēro Zanes zīmējumus, kurus var redzēt sociālajā vietnē facebook, tad redzams, ka cēsniece ļoti ir aizrāvusies ar portretu zīmēšanu. „To zīmēšana man vienmēr ir patikusi. Kad biju maza, tad vienmēr zīmēju savus elkus, jo ne vienmēr vecāki varēja atļauties nopirkt kārotos žurnālus, kuros bija plakāti, lai tos liktu pie sienas. Arī tagad man ļoti patīk gleznot cilvēku sejas un acis, kas ir cilvēka dvēseles spogulis. Dažreiz tieši sīkumi ir tie, kuri man liek stundām censties, lai izceltu katru sejas vaibstu. Piemēram, dabas ainavu gleznošana man nesniedz to prieku, ko gūstu, kad zīmēju cilvēka smaidu vai matu cirtas,” norāda cēsniece.
Zane atzīst, ka zīmēšana ir viņas vaļasprieks. “Katram cilvēkam ir kas tāds, kas viņam padodas. Tas var būt sports, mūzikas instrumenta spēle vai dejošana. Tāpat, kā kāds gūst prieku spēlējot kādu skaņdarbu, es rodu mieru, velkot līnijas uz papīra un piepildot tās ar krāsām. Kā zināms, dažreiz pelēkajai ikdienai ir nepieciešamas spilgtas krāsas. Tieši gleznošana ir manas spilgtās krāsas, kas izdaiļo manu ikdienu,” tā talantīgā jauniete.
Zane atklāj, ka portretu gleznošanu nedomā izvērst plašāk. „Lai tas paliek mans vaļasprieks, jo, lai ar to pelnītu naudu, jābūt īpašam talantam, izglītībai. Varbūt, ja pēc pamatskolas būtu iestājusies Valmieras Mākslas vidusskolā un pēcāk augstskolā, tad zīmēšanu varētu padarīt par algotu darbu. Šobrīd sociālo vietņu bilžu galerijās esmu izvietojusi zīmētos portretus. Ja nu kāds vēlas savus tuviniekus vai draugus iepriecināt svētkos, par nelielu samaksu varu uzzīmēt portretu. Patiesībā pašlaik daudzi ar to pelna. Interese par maniem darbiem arī ir, bet ne tik liela, lai varētu teikt, ka esmu atradusi zelta bedri. Mans galvenais atalgojums ir cilvēku labie vārdi, komplimenti un atsauksmes par to, ko daru no sirds, un galvenais, ka man pašai ļoti patīk,” tā Zane Zālīte.
Komentāri