Bērniem, kas mācās Cēsu 1. un 2. pamatskolā, mācību iestāžu atrašanās vieta – Gaujas iela – tagad saistīsies arī ar akciju „Baltijas ceļš”. Viņi to atcerēsies ik reizi, kad runa būs par Baltijas tautu centieniem atgūt valstu neatkarību.
Akcijas 25. gadskārta tika atzīmēta šovasar. Toreiz, pirms gadsimta ceturkšņa, tagadējo skolēnu vecāki un skolotāji, bet galvenokārt vecvecāki, 23. augustā, rokās sadevušies, iekļāvās kādā no nozīmīgās politiskās akcijas ceļa posmiem.
Skolēnu ģimenēs un arī skolās – vēstures un audzināšanas stundās – ne reizi vien par to runāts, liekot bērniem un jauniešiem aizdomāties, kāds spēks un degsme pavadīja nevardarbīgo politisko akciju. Kā tā notika, tagad liecina fotogrāfijas un videofilmas. Tomēr šo relatīvi neseno vēstures notikumu bērniem un pusaudžiem grūti izprast.
Uz jautājumu, vai tiešām tautas var apliecināt garīgu spēku un apņemšanos sasniegt valstiskus mērķus tikai ar to vien, ka, idejas vadīti, cilvēki sadodas rokās, izveidojot kilometriem garu ķēdi? Šo apgalvojumu padarīt saprotamāku pedagogi nolēma, audzēkņus izvedot Gaujas ielā un īsu brīdi ļaujot pašiem būt vienotiem, veidot cilvēku ķēdi, kas aizlokās pa ietvi no vienas skolas līdz otrai.
Todien garāmbraucējiem pa Gaujas ielu nebija saprotams, kāpēc ap seši simti skolēnu un viņu pedagogi veido cilvēku ķēdi, kāpēc 11. septembrī jauniešu rokās ir Latvijas un Cēsu karogs, bet vienalga viņi smaidīja un māja. Garāmgājēji gan izvaicāja spontānās akcijas dalībniekus un uzzināja, ka skolēni cenšas iejusties spilgtā Latvijas vēstures notikumā. Par neparasti iecerēto stundu sevišķi priecīgas bija vēstures skolotājas. Cēsu 2. pamatskolas skolotāja Sarmīte Ķeņģe jutās pārliecināta, ka 9. klašu audzēkņi, kurus viņa gatavo izlaiduma eksāmenam vēsturē, tēmu par Atmodu Latvijā tagad būs apguvuši ļoti labi.
Ideja tagadējiem jauniešiem, kuri dzimuši un auguši neatkarīgā valstī, iztēloties akcijas „Baltijas ceļš” vienotības gaisotni, sadodoties rokās, pieder Cēsu 1. pamatskolas skolotājai Ilzei Breidei. Skolās demonstrēto dziesmas „Atmostas Baltija” videoklipu, kurā skan latviešu, igauņu un lietuviešu valoda, kā arī redzami akcijas dalībnieki no visām trim valstīm, pedagogi zināmā mērā iznesa uz ielas pilsētā, caur kuru tiešām vijās Baltijas ceļš. Lai gan daža no jaunajām skolotājām toreiz, pirms gadsimta ceturkšņa, pati vēl negāja skolā, tomēr atmiņās no bērnības saglabājušas sajūtu, ka tobrīd notiek kaut kas ļoti svarīgs.
„Baltijas ceļa” vēsture ir tā, par kuru daļa pedagogu paši audzināšanas stundās var stāstīt, grāmatas nelasījuši. Tajā pusstundā, kas pagāja, sadodoties rokās Gaujas ielā, ne viens vien pedagogs atminējās un blakus stāvētājiem pastāstīja, kā toreiz juties. Arī par to, ka bija bailīgi, varēja notikt provokācijas, arī varas vēršanās pret mierīgajiem demonstrantiem. „Atceros, kā gājām, idejas vadīti, kā baidījāmies un reizē bijām drosmīgi, kā riju asaras, cerībā, ka kādreiz sasniegsim ideālu – Latvijas kā neatkarīgas valsts atgūšanu,” ar līdzbiedriem cilvēku ķēdē sarunājās Anna Būre, Cēsu 1. pamatskolas direktore, pēc tam par neparasto mācību stundu pasmaidīja, jautādama Cēsu 2. pamatskolas direktoram Ojāram Bicānam: „Kad mēs vēl tā varētu – stāvēt uz ielas, rokās sadevušies?”
Kā jau bērnu un jauniešu veidota, rokās sadevušos ķēdē ne mirkli netrūka kustību un arī jautrības. Vēstures mācības stunda vēsturiskā pilsētā uz ielas skolēniem gāja pie sirds. Māksliniecisks akcents tajā bija dāvanu došana. Dāvanu padošana pa ķēdi no rokas rokā ieilga, jo teju katrs bērns vēlējās paturēt rokā kaimiņu skolai domāto dāvanu. Dāvanas bija divas, un katru rotāja Baltijas valstu karogu krāsas. Notikuma fotoreportāža skatāma eDruva sadaļā “Foto galerijas” Mairita Kaņepe
Komentāri