Liepēniete Baiba Prindule, zināma arī kā Mazā feja, radījusi savu saules svārku līniju. Tajos ģērbjas daudz meiteņu Latvijā. Patlaban Baiba palīdz dienas gaismu ieraudzīt vēl kādam zīmolam Latvijā – Karalienes apģērbu līnijai. Taču taujājot, ar ko jauniete nodarbojas, Baiba teic, ka viņas sirds kopš bērnu dienām pieder teātrim, tomēr šobrīd ir uzcītīga trešā kursa studente Latvijas Universitātē, kur studē psiholoģiju. “Mans sapnis, nenoliedzami, bija un ir Kultūras akadēmija, taču tajā iestāties nav vienkārši, lai neteiktu, ka ļoti sarežģīti. No 400 vai 300 pretendentiem tiek uzņemti vien padsmit. Esmu mēģinājusi iestāties aktieru studijās, bet dažādu sīku iemeslu dēļ vēl nav sanācis. Varbūt man vēl jāpilnveidojas, varbūt vēl nav īstais laiks,” stāsta Baiba un atklāj, ka tomēr ar vienu solīti tuvāk teātrim viņa ir. Baiba strādā Rīgā Teātra Observatorijā un izbauda mirkļus, kas tiek pavadīti kopā ar labiem aktieriem un režisoriem. Vaicāta, no kurienes nāk tik liela mīlestība pret teātri, Baiba atminas bērnudārza laikus. “Man ļoti nepatika iet uz bērnudārzu. No rīta, kad mamma mani turp aizveda, es sāku raudāt, kad vakarā atnāca pakaļ, beidzu. Tā visus gadus. Bet tad reiz, gatavojoties Ziemassvētkiem, audzinātāja man piedāvāja tēlot lācīti, kurš svinīgajā pasākumā ienāk kopā ar Ziemassvētku vecīti. Tas man ļoti iepatikās. Šķiet, tad sākās mana mīlestība pret teātri. Visus turpmākos gadus esmu pavadījusi Cēsu Tautas teātrī. Ļoti patika sadarbība ar režisoru Juri Feldmani. Žēl, ka ar kultūras nama rekonstrukciju arī Cēsu Tautas teātris pajucis. Man Cēsu kultūras nams bija otrās mājas, kur pavadīju savu brīvo laiku pēc skolas,” stāsta Baiba. Viņa uzsver, ka teātra mākslā viņu visvairāk saista iespēja pārtapt citā tēlā. “Esmu radošs cilvēks, un to nevar mainīt. Tagad, kad studēju psiholoģiju, radošumu paužu ar saules svārkiem. Man tas nav bizness, tas ir kārtējais veids, kā sevi izteikt. Tās ir sajūtas. Man patīk, ka cilvēki par maniem svārkiem priecājas, iegādājas un, tos nēsājot, jūtas īpaši. Manuprāt, mākslinieki pēc būtības ir labdari, kas dāvā cilvēkiem sajūtas. Un ja pavisam filozofiski, kurš tad materiāli var novērtēt sajūtas, ko saņemam no māksliniekiem,” spriež Baiba. Runājam arī par to, ka šis ir izteikts jauno dizaineru laiks, kad, šķiet, visi un katrs meklē savu stilu. Patlaban modē ir iegādāties latviešu dizaineru, jaunu sieviešu, darinātās drēbes bērniem un sievietēm. Smalki ir iegādāties ne tikai meistaru rokām gatavotas rotas, bet arī somas, apavus un daudz ko citu. “Nenoliedzami, tas šobrīd ir stilīgi. Tikpat stilīgi ir sevi saukt par mākslinieku. Īpaši Rīgā. Būt citādam, būt māksliniekam, manuprāt, tā jūtas lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa. Taču, kas attiecas uz mani, man apģērbs ir ļoti svarīgs. Ja jūtos slikti, eju uz veikalu un nopērku kaut vai krekliņu, bet nopērku,” smaidot saka Baiba un, runājot par nākotni, atzīst, ka sevi vēlas redzēt kā radošu cilvēku.
“Šodien Rīgā kādā mazā puspagraba veikaliņā pirku jaunus audumus svārkiem. Pārdevējs, mani ieraudzījis, teica: “Nenodod, meitēn, savus sapņus!” Braucu mājās un domāju, kāpēc viņš tā teica… Bet nedrīkst sapņus nodot, nedrīkst…” sarunas beigās teic Baiba. Liene Lote Grizāne
Komentāri