Turks Osmans Cagri Saatci Skujenes pamatskolā jau trīs mēnešus visām skolēnu grupām pasniedz angļu valodu. Puisis Latvijā ieradies apmaiņas studentu programmā un atklāj, ka grūtākais viņam ir Latvijas ziema un lielais aukstums.
„Es jūtos it kā dzīvotu ledusskapī,” saka Osmans, bilstot, ka citādi viņš ar visu pārējo ir apmierināts un daudz kas viņam šajā valstī šķiet interesents.
Viena no pirmajām lietām, kas puisim no Turcijas šķita jocīgi ir tas, ka Latvija ir tik maza un šeit dzīvo neliels skaits cilvēku. Un vai citādi varētu domāt puisis, kurš Turcijā dzīvo kādā pilsētā ar diviem miljoniem iedzīvotāju.
„Vakarā, kad ierados Cēsīs, caurbraucot pilsētai uz ielas saskaitīju vien deviņus cilvēkus, un tas man patiešām likās jocīgi un reizē interesanti,” stāsta Osmans, atklājot, ka pats savā vēlmju sarakstā, uz kuru valsti doties strādāt, bija ierindojis vispirms Igauniju, tad Latviju, Spāniju, Itāliju, Holandi un Īriju. Rezultātā pēc pārbaudījumiem izrādījās, ka Osmanam jābrauc uz Latviju. Viņa vecāki gan īsti nav bijuši mierā, stāstot, ka Latvijā būs auksts un viņam te neklāsies viegli.
„Laikam jau saviem vecākie nenoticēju. Tikai tagad saprotu, ka man šis aukstums ir grūti izciešams. Jūtos kā sasaldēta zivs,” smejot saka Osmans un turpina: „ Skatos latvieši uzvelk mugurā vienu džemperīti un dodas slēpot, bet man ar pieciem džemperiem un jakām vēl ir auksti. Taču esmu apņēmies strādāt līdz pat šī mācību gada noslēgumam.”
Vaicāts par jauniešu dzīvi Turcijā, Osmans stāsta, ka tā daudz ar neko neatšķiras no izklaides Latvijā. Vien bilst, ka Turcijā bērni un jaunieši vairāk ciena un respektē savus vecākus. Jautāts, kādēļ izvēlējies pats mācīties par skolotāju, saka: „Turcijā skolotāja profesijai ir augsts līmenis sabiedrības acīs. Izglītība Turcijā ir ļoti svarīga. Turklāt par bērnu, kurš uzsāk skolas gaitas, lielu atbildību uzņemas skola. It kā bērna miesa paliek ģimenē, bet gars tiek atdots pedagogu rokās. Skolotāju bērni ciena un no viņa bīstas. Biju un esmu diezgan šokēts, ka Latvijā skolēni mācību stundās var atļauties uzvesties tik brīvi, krēslā šūpoties, neklausīt skolotāju vai pat tam runāt pretim. Bet citādi latviešu bērni ir jauki. Atvērti un atsaucīgi. Runājot par jauniešiem, jāsaka- Turcijā jaunatne daudz vairāk domā par nākotni. Par to, kā iegūt labu izglītību, sameklēt labāku darbu.”
Ar Osmanu aizrunājamies par puišu un meiteņu attiecībām Turcijā un puisis atklāj, ka draudzenes vai pat nākamās līgavas izvēlē liela loma ir vecāku piekrišanai.
„Ja ar meiteni kādu laiku draudzējos, tā jāatved uz mājām iepazīstināt ar vecākiem. Ja vecākiem meitene neiepatiksies, tad visticamāk puisis šo meiteni neprecēs. Es laikam piekristu savas mātes viedoklim. Taču mums ir tāda tradīcija, ja vecāki ir devuši savu svētību jauniešu nākotnei, abu ģimeņu vecāki satiekas meitenes mājās un tiek runāts par dažādām lietām. Tad vaicājot Dieva svētību puiša tēvs meitenes tēvam lūdz atļauju šo attiecību tālākai attīstībai. Tad meitene dodas uz virtuvi pagatavot
kafija ar sāli un tā līgavainim jāizdzer, it kā sakot, tevis dēļ esmu gatavs pat indi izdzer. Bet ir vēl kāda tradīcija. Puiša māte var uzaicināt meiteni kopā ieiet saunā un tad apskata meitenes fizisko izskatu. Turku ģimenēs vecākiem ir ļoti svarīgi, lai dēls apņemtu gan gudru, gan skaistu sievu,” smaidot saka Osmans un piebilst, ka ne visās Turku ģimenēs ievēro šādas tradīcijas. Liene Lote Grizāne
Komentāri