Mēdz teikt-kādas būs Jaungada pirmās stundas, tāds būs viss gads. Par to vēl diskutēt, taču droši varu apgalvot, ka vieds kā sagaidīju šo gadu bija maģisks.
Visi deviņi ārpus rāmjiem jaunieši nolēmām Jaungadu sagaidīt meža vidū pie ugunskura. Mūs nebiedēja sals, kāds valdīja ārā, ne arī pieredzes trūkums šādos pārgājienos, un vēl mazāk tas, ka nebūs šampanieša. Vairākums no mums alkoholu nelieto nemaz vai ļoti maz. Tātad to nevar minēt kā drosmes avotu. Mūs dēvēja par drosminiekiem, taču patiesībā
tādi nemaz neesam,
vairāk pievilka nezināmais, neparastais, kā arī dabas maģiskums.
Ap deviņiem, kad mēness aptumsums bija visspēcīgākais, no Kalna plūčiem Vaives pagastā devāmies mežā. Sniga. Kupenas bija dziļas. Grupu vadītāja cilvēks, kurš pabeidzis bioloģijas studijas un ir māju saimnieks, tādēļ apkārtni pārzināja labi. Ceļā vienīgā karte bija viņš un Raunis. Rāpāmies pa kalniem un šļūcām no kraujas, kuras apakšā tecēja upīte. Kājas slīdēja, stutējām un balstījām viens otru. Taču, kamēr nonācām pie mērķa, nemaz nebijām noguruši. Toties apburti no apkārtnes neatkārtojamības, it īpaši kad pārstāja snigt. Bijām nokļuvuši Ziemassvētku atklātnīšu
paradīzē – kur skaties ziemas pasaka-piesniguši lauki ap pirtiņu kalna galā, mēness kā pīrāgs virs egļu galotnēm, taciņas pilnas ar sniega vizuļiem. Aizkustinājums radās pats no sevis.
Pēc pamatīgas noņemšanās ap ugunskura iekuršanu, īsi pirms pusnakts liesma tomēr noturējās un varējām sasildīties. Pusnaktī bija dzirdamas attālas skaņas no raķetēm, taču mūsu uguņošana bija skaistā debess un dzirksteles no ugunskura. Redz, nemaz nevajag daudz, lai justos laimīgs, taču domāju, ka tajā mirklī pasaule mūs bija apdāvinājusi ļoti bagātīgi.
Jādomā, ka šis gads nebūs no vieglajiem, jo mājupceļš sagādāja dažus pārsteigumus, kā arī prasīja lielu izturību. Pa kupenām un mežiem klīdām aptuveni piecas stundas un bijām noguruši. Izbeidzās dzeramais ūdens, kā arī dažiem kājas izmirka, ielūstot upītē. Taču par spīti tam, smaids saglabājās. Tas bija piedzīvojums! Agrāk nebiju jutusi tādu laimi, vienkārši iekrītot sniegā un skatoties kā pārslas krīt un izkūst uz vaigiem, nekad nebiju bijusi starp tik izpalīdzīgiem un pozitīviem cilvēkiem, kādi bija mani ceļabiedri. Pārgājiens, lai arī fiziski grūts, tomēr bija garīgi pilnvērtīgs. Tas prasīja izturību, optimismu, spēju saglabāt mieru un nekrist panikā, tas ļāva izbaudīt mirkli un Latviju, kas ir nenovērtēti skaista. Grūtībās ar smaidu, jo dzīve-tas ir viens liels piedzīvojums!-tāds arī būs mans Tīģera gads. Agita Salmiņa
Komentāri