Cēsniece Maija Brūzīte audzina vien pāris nedēļu vecu meitiņu, taču iepriekš jauniete cītīgi aizrāvās ar neparastiem sporta veidiem, ko svešvārdos sauc par kanikrosu un baikdžoringu.
Maija stāsta, ka šie sporta veidi cieši saistīti ar četrkājaino mīluli – suni. Jauniete vērtē, ka biežāk ir dzirdēts par suņiem, parasti haskija šķirnes, ko iejūdz kamanās vai ratos, un cilvēks brauc kā pajūgā. Kanikrosā suns jāiesien pavadā, kuras otru galu cilvēks apsien sev ap vidukli, tad abiem jāskrien. Sunim jāskrien pa priekšu un saimnieks tā kā jāvelk. Savukārt baikdžoringā suns tiek speciālā pavadā piesiets priekšā velosipēdam, atkal suņa uzdevums skriet pa priekšu un vilkt saimnieku, kas brauc ar riteni. Taču abām šīm nodarbēm jāiegādājas speciāls ekipējums.
“Nemāku pateikt, cik seni šie sporta veidi ir Latvijā, bet es ar tiem sāku nodarboties 2009. gadā. Toreiz aizbraucu uz pirmajām sacensībām Igaunijā, kur bija ļoti kalnaina trase, pēc tam domāju, ka nekad vairs neko tādu nedarīšu. Taču notika citādi. Sadarbība ar suni mani vilināja aizvien vairāk, piedalījos Baltijas sacensībās dažādos posmos, līdz pieteicās meitiņa. Patlaban, protams, lielās aktivitātes esmu pārtraukusi, bet, tiklīdz atkal varēšu atgriezties ierindā, to labprāt darīšu,” saka Maija, norādot, ka šie sporta veidi radušies, lai būtu nodarbe sunim.
“Iedomājieties, cilvēki iegādājas aktīvus suņus un drīz vien saprot, ka dzīvniekam nepietiek ar pusstundas lēnu pastaigu pa tuvējo ielu. Suņiem patīk skriet, tiem pat ir nepieciešama fiziskā aktivitāte, slodze,” saka Maija un norāda, ka šie sporta veidi dod iespēju sunim arī labāk iepazīt savu saimnieku un otrādi. Maija bilst, ka viņas četrkājainais draugs Rafijs ir ļoti priecīgs, kad tiek cilāts nepieciešamais aprīkojums un jūtams sacensību tuvums.
“Kopā ar Rafiju esam noskrējuši daudz kilometru. Nenoliedzami, man nācies arī daudz krist. Tās nav ne desmit, ne divdesmit reizes, jo īpaši sākumā, kad abi mācījāmies sadarboties. Tas biežāk notika baikdžoringā. Suns skrien pa priekšu ar ātrumu apmēram 30 kilometri stundā, tam jādzird, ja dodu komandu nogriezties pa labi vai pa kreisi. Un iedomājieties, kas notiek, ja es jau griežu stūri uz vienu vai otru pusi, bet suns turpina skriet taisni. Reiz uz trases bija kaut kas nokritis, es mēģināju bremzēt, kā rezultātā pārlidoju pāri velosipēda stūrei un gandrīz vai uzkritu virsū sunim. Tagad gan Rafijs saprot, ja gadās kāda ķibele. Uzreiz apstājas un nāk skatīties, vai ar mani viss kārtībā. Nu jau mēs esam īsta komanda, kas viens otru saprot,” stāsta Maija un teic, ka viņai ikdienā ir sēdošs darbs, tādēļ kanikross un baikdžorings ir viņas vislabākā fiziskā atpūta, kad atjaunot spēkus un enerģiju.
Maija spriež, ka nereti cilvēki iegādājas suni un neizprot, kas dzīvniekam nepieciešams, tādēļ arī iznāk, ka Latvijā dzīvnieku patversmes ir pārpildītas.
“Tā ir cilvēku bezatbildība. Arī es gribētu trīs un varbūt pat četrus vai piecus suņus, taču saprotu, ka šobrīd varu rūpēties tikai par vienu dzīvnieku. Mēs viņu uztveram kā ģimenes locekli un vienmēr rēķināmies, kā sunim labāk. Redzu, ka Rafijs ir noilgojies pēc sacensībām, tādēļ šoruden palūgšu kādam no tuvajiem cilvēkiem ar viņu izbraukt sacensībās,” saka Maija un neslēpj, ka arī pati gaida atgriešanos sportā. Visvairāk pietrūkst kopīgo sportisko dienu ar Rafiju, kā arī azarta, kas nāk kopā ar šo sporta veidu.
“Domāju, Latvijā ir gana daudz suņu audzētavu un cilvēku, kuri ļoti kvalitatīvi rūpējas par suņiem. Tāpat skaidrs, ka arvien vairāk pieaug interese par kanikrosu un baikdžoringu. Sacensībās piedalās pat bērni. Tiesa gan, viņiem nosacījumi ir vieglāki. Tāpat dalībnieku vidū ir 60 un vairāk gadu veci cilvēki. Un pats galvenais, ka ieguvēji ir gan suņi, gan to saimnieki. Jo visi pavada brīvo laiku kustībā un svaigā gaisā,” tā cēsniece un Rafija saimniece Maija.
Komentāri