Cēsniece Aija Kvanta (28 gadi) kļuvusi par tirdzniecības centra “Solo” vadītāju. Par sevi stāstot, Aija bilst, ka ieguvusi bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās un, studējot augstskolā, pieņēmusi katru izdevību doties dažādās apmaiņas programmās. Viņa guvusi pieredzi, strādājot Amerikā, Mērilendas štatā, papildinājusi zināšanas Francijā, kā arī mācījusies valodu un guvusi darba pieredzi Vācijā. Tagad Aija atgriezusies Latvijā un pieņēmusi aicinājumu iet sava tēta pēdās, darboties tirdzniecības nozarē. Par ikdienu Aija teic, ka tā ir interesanta, darbs patīkot. Turklāt, ja sākumā, atgriežoties no Vācijas, licies, ka Cēsīs tikpat kā nav palicis iedzīvotāju, tad šobrīd, ikdienu aizvadot veikalā, tā vairs neliekas. “Kad sāc strādāt, tikties ar dažādiem cilvēkiem, būt sabiedrībā, tad arī redzi, cēsnieki nekur nav pazuduši. Katrs kaut ko dara, katram ir sava ideja un dzīves plāns,” saka Aija. Vaicāta, vai Cēsis viņai nav par šauru, Aija smaidot atbild: “Pagaidām teikšu, ka nē. Darba netrūkst, un tas ir interesants. Kad atvērām jaunu “Solo” veikalu, nāca ideja, ka “vecā” veikala telpās varētu būt apģērbu veikali, skaistumkopšanas salons un citas lietas. Pie šīs idejas arī turējāmies un nu to esam īstenojuši. Vispirms klausījāmies cēsniekos un paši sev uzdevām jautājumu, ko vēlētos redzēt.
Mūsdienās idejas par to, kam jābūt veikalā, mainās. Veikali tagad ir arī sabiedriskas vietas, kurās var ne tikai pirkt un pārdot. Tā mēs savā tirdzniecības centrā jau esam organizējuši
bērnu modes skati, izrādījuši vietējo dizaineru apģērbus. Tirdzniecības centrā izkārām pašmāju fotogrāfu bildes.” Pati Aija vēl mācās un gūst pieredzi, jau pieļauj domu, ka, iespējams, kļūs par uzņēmēju. “Domāju, ka jauniešiem ir dotas fantastiskas iespējas. Ja vien jaunietis aiziet studēt, viņam priekšā nāk dažādi piedāvājumi – studentu apmaiņas programmas, braucieni, interesantas prakses iespējas. Ja vien jaunietis ir uzņēmīgs, ja vien pats kaut ko savā dzīvē vēlas sasniegt, redzēt un izbaudīt, tad šķēršļu nekādu. Man bija iespēja gūt pieredzi Amerikā un Eiropā. Turklāt es neteiktu, ka tas nāca
bez pašas pūlēm. Es izmantoju iespējas un citiem jauniešiem novēlu aizvien vairāk uzdrīkstēties,” domās dalās Aija Kvanta. ”Kādreiz rodas iespaids, ka jaunieši visu sagaida no citiem – vecākiem, draugiem, pedagogiem. Tikai katrs pats ir savas dzīves noteicējs. Visas durvis neatveras uzreiz, varbūt tieši tās kārotākās ne. Tad sākas interesantākais – zināmā mērā cīņa ar sevi un pierādīšana galvenokārt pašam sev, ka, darot kaut ko citādāk un savādāk, var panākt un izdarīt daudzas lietas”. Runājot par saviem vienaudžiem, iegūtajiem draugiem ārvalstīs, Aija teic, ka katrs savu dzīvi cenšas iekārtot, kā vien var. Viņa arī bilst, ka lielākā vērtība dzīvē ir draugi. Arī kopš Amerikas laikiem palikuši Aijai ļoti daudzi un tuvi cilvēki. Aija pārliecinājusies, ka vislabāko pieredzi un priekšstatu par katru valsti var gūt, dodoties turp nevis kā ekskursantam, bet dzīvojot ģimenē. “Tas ir veids, kā ātri iemācīties valodu. Atminos Franciju, vietējie vispār nevēlējās runāt angliski, bet diemžēl franču valodu tāpat neiemācījos. Toties Vācijā pievērsos tieši vācu valodas apguvei,” pieredzē dalās Aija. Viņa zina, ka arī valodas paver durvis, tādēļ jauniešiem tās jāmācās. Liene Lote Grizāne
Komentāri