Gados jauni autobraucēji satiksmes negadījumu nereti uztver kā joku un piedzīvojumu. “Druva” uz sarunu aicināja trīs jauniešus, kuri ikdienā vada automašīnu. Katram no puišiem braukšanas stāžs ir cits, kā arī piedzīvotais, esot par auto vadītājiem. – Kādēļ bija svarīgi saņemt autovadītāja tiesības? Jānis: – Domāju, mūsdienās jauniešiem ļoti aktuāls jautājums ir iegūt autovadītāja apliecību, jo jaunieši ir mobili. Mācās tālu prom no mājām, meklē darbu Latvijas un pat visas Eiropas mērogā, turklāt grūti arī darba tirgū konkurēt, ja nav autovadītāja tiesību.
Mārtiņš: – Piekrītu viedoklim, ka bez autovadītāja apliecības mūsdienās ir grūti. Pārvietoties ar auto pašsaprotami. Iedomāties sevi braucam bez tiesībām nevaru. Tas man nešķiet nopietni. Tik daudz jau katrs var, kā nokārtot eksāmenus un iegūt autovadītāja tiesības. Pēteris: – Nesaku, ka autovadītāja tiesības nevajag. Noteikti vajag, tad nebūs jābaidās no policijas, jādomā, kā apbraukt to pa dažādiem ceļiem. Es laikam pieradu, ka varu braukt ar auto, kaut man nav vadītāja apliecības. Man veicās, neviens mani neapturēja, tā esmu pus Latviju izbraucis. Pašam bijušas jau piecas automašīnas, lai gan nav autovadītāja tiesību. – Vai jaunieši pie automašīnas stūres sēžas ar pietiekami lielu atbildību? Mārtiņš: – Es noteikti jā. Ir jāsaprot, ka autovadītājs ir atbildīgs ne tikai par savu drošību un dzīvību, bet arī pasažieru un citu ceļu satiksmes dalībnieku drošību.
Jānis: – Gribas domāt, ka atbildība ir pietiekama. Ja braucu viens, noteikti auto vadu nedaudz agresīvāk, ja kādu vedu, braucu prātīgāk. Domāju, ka 18 gadīgiem jauniešiem ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai viņi kārtotu autovadītāja tiesības un gūtu pirmo pieredzi. Pēteris: – Bet statistiski jau ir pierādīts, ka tieši jaunie autovadītāji sataisa vislielākos brīnumus. Viņiem gribas izskrieties, izrādīties un izlielīties. Domāju, ka daudzi jaunieši avārijās cieš tieši pārgalvības dēļ. Ir labi, ja pirmā avārija beidzas ar mazu skādi un nelielām veselības problēmām. – Jāni, saprotu, ka esi cietis satiksmes negadījumā, tavā sejā vēl joprojām redzamas rētas. Jānis: – Jā, tas notika pagājušā gada oktobrī. Biju lietojis alkoholu, iedevu savu auto draugam, lai pēc ballītes atbrauc man pakaļ un aizved mājās. To, ka draugs ir dzēris, uzzināju tikai pēc avārijas, jo tajā brīdī, kad viņš man atbrauca pakaļ, to nepamanīju. Pieļauju, ka viņam ne savu automašīnu, ne sevi nebūtu uzticējis, zinot, ka arī viņš ir lietojis alkoholu. Tā sanāca, ka, braucot mājās, avarējām. Mašīna ietriecās kokā. Es vienīgais biju piesprādzējies, tādēļ varbūt arī neguvu tik smagas traumas, lai gan atmodos tikai slimnīcā ar rētainu seju un izsistu plecu.
Varu droši teikt, ka avārija bija iemesls tam, lai es kārtīgi pārdomātu to, ko nozīmē vadīt automašīnu. Noteikti tagad braucu daudz atbildīgāk, ievēroju ceļu satiksmes noteikumus un doma par braukšanu dzērumā man vispār vairs nenāk. Neslēpšu, ka pirms avārijas bija gadījies vieglā alkohola reibumā sēsties pie stūres.
Tāpat noteikti pēc avārijas ir iestrādājies reflekss, ka, iesēžoties mašīnā, tūlīt jāpiesprādzējas, jo tas negadījuma laikā ir būtiski.
Pēteris: – Arī es esmu divas reizes avarējis. Tiesa gan, bez lielām un smagām sekām. Skāde bija tik, cik automašīna iebuktēta. Vienu reizi tas gadījās, jo automašīnai nebija ziemai piemērotu riepu, iebraucu grāvī un ietriecos kokā. Un tagad pirms nedēļas bija otrs gadījums – ietriecos kokā (smejas). Ceļš bija tikko greiderēts, braucu droši vien ātrāk nekā vajadzēja, un iznākums bija – ietriekšanās kokā. – Kāpēc tu smejies? Vai apzinies, ar ko var beigties šāda viena neveiksmīga reize un avārija? Pēteris: – Nu, nav jau tas smieklīgi. Es arī nebiju dzēris, bet tā sanāca. Protams, man tā bija mācība. Galvenais, ka ar veselību ir kārtībā. – Klausoties jūsu stāstos, liekas, ka jums vēl nav pietiekami daudz saprāta un nopietnības. Varbūt Latvijā auto vadīšana būtu jāatļauj no 21 gada vecuma nevis 18? Jānis: – Domāju, ka 18 gadiem jāpaliek, jo jaunieši ātri kļūst patstāvīgi un neatkarīgi no vecākiem. Auto viņiem ir nepieciešams. Varbūt gan, kārtojot eksāmenu, vairāk būtu jārunā par auto vadīšanas kultūru, atbildību un satiksmes negadījumu sekām. Jo neatkarīgi no vecuma, vienmēr būs kāds, kurš centīsies izrādīties pie auto stūres. Turklāt, jo ātrāk jaunietis sāk vadīt auto, jo ātrāk iegūst pieredzi. Tas ir svarīgi. Pēteris: – Man jau tās avārijas bijušas tad, kad mašīnā biju viens. Tad braucu nedaudz ātrāk. Ja mašīnā pasažieri, braucu godīgi. Es arī domāju, ka 18 gadi ir labs vecums, lai sāktu mācīties un iegūtu auto vadīšanas tiesības. – Katru gadu Latvijā ceļa satiksmes negadījumos iet bojā jaunieši. Vēl pavisam nesen mūspusē bija notikums ar ļoti traģisku
Pēteris: – Tas tikai vedina domāt, ka jauniešiem jāsaprot – alkoholu lietot un pēc tam vadīt auto nedrīkst. Bet ir skaidrs, ka jaunieši dzīvo uz tāda ballīšu, jautrības un alkohola viļņa.
Jānis: – Domāju, ir grūti ko iemācīt un pateikt jauniešiem, jo viņiem šķiet, ka viņi visu zina, prot. Tāpat liekas, ka cita nelaime ir maza mācība pašam. Cilvēki jau laikam visvairāk mācās no savas pieredzes.
Mārtiņš: – Šādi gadījumi ir traģiski un liek domāt. Tādēļ es esmu prātīgs autovadītājs. Nekad neesmu auto vadījis dzērumā un to arī nedarīšu. Teikšu, ka es šādus jauniešus nesaprotu. Tā ir spēle ar savu un citu dzīvībām.
– Vai braukšanas ātrumu esat pārsnieguši?
Jānis: – Jā, bet saprāta robežās.
Pēteris: – Jā! Maksimums bijis 180 kilometri stundā.
Mārtiņš: – Esmu pārsniedzis, bet tikai, veicot apdzīšanas manevru.
– Ja jums jauniešiem būtu jāstāsta par auto vadīšanu un atbildību, ko jūs sacītu? Pēteris: – Droši vien visvairāk iedarbojas piemēri no dzīves. Ir jāstāsta par šiem traģiskajiem notikumiem, lai aizdomājas.
Jānis: – Laikam jau visvairāk būtu jārunā tieši par to, ka pie stūres nedrīkst sēsties alkohola reibumā, jo tādā brīdī domāšana mainās, viss liekas tik viegli un jautri. Un no tā jau rodas lielākas traģēdijas. Ir apziņa, ka ar mani nekas nenotiks, bet diemžēl notiek. Pēc avārijas spilgti atceros mirkli, kad atmodos slimnīcā. Vispirms bija apjukums, jo nesapratu, kur esmu. Patiesībā tas bija milzīgs šoks, bet atvieglojums nāca pēc tam, kad sapratu, ka rokas, kājas kustas un ir skaidrs saprāts. Tās 30 šuves uz sejas likās pat sīkums, jo pirmajā mirklī bija bail, ka nav noticis kas nopietnāks, ka nevarēšu staigāt vai būs kas tamlīdzīgs. Autovadītājam bija smagākas traumas, bet, paldies dievam, arī viņš atveseļojas. Viņš bija laimīgs, ka esam palikuši dzīvi. Arī viņam šis notikums ir licis aizdomāties par auto vadīšanu. Un nevienam, nekad nenovēlu ciest autoavārijā.
– Pēter, vai tava auto vadīšana divus gadus bez tiesībām nav iespļaušana sejā citiem auto vadītājiem?
Pēteris:- Nezinu, neko jau sliktu citiem neesmu izdarījis. Nesen mani apturēja, uzlika 280 eiro sodu, un nākamreiz tas būs divtik liels. Tāpēc tagad sāku domāt, ka tomēr tiesības būtu jāiegūst. Citādi tas sanāk baigi dārgais prieks. Domāju, neesmu slikts auto vadītājs.
– Kā, jūsuprāt, meitenes vada auto? Pieņemami?
Jānis: – Ar meitenēm viss ir kārtībā. Viņām ir daudz lielāka atbildība.
Pēteris: – Es arī neko sliktu par meitenēm autovadītājām neteikšu. Ir gan izņēmumi, bet tas pats ir ar džekiem. Liene Lote Grizāne
Komentāri