Tā saka cēsniece Inga Miķelsone (29 gadi), kura jau daudzus gadus dzīvo Īrijā. Uz Latviju viņa atbrauc vien, lai apciemotu ģimeni un draugus. Par atgriešanos dzimtenē Inga nerunā, vien teic, ka ir neiespējami pamest iesākto tālajā zemē. Inga uz Īriju aizbrauca 20 gadu vecumā, un tā nu sanācis, ka, gadiem ejot, dzīve iekārtota tur. “Šeit, Latvijā, jūtos kā ciemiņš. Ja neskaita manus tuviniekus, te mani nekas nesaista. Man bija iespēja dzīvi iekārtot Īrijā un pat savā ziņā arī pieaugt. Tagad tur jūtos kā mājās. Man vide, kas ir Īrijā, liekas saistoša. Esmu tur pieradusi un iedzīvojusies,” norāda Inga, kura Īrijā audzina arī savu septiņus gadus veco meitiņu Adrianu. Savulaik uz Īriju Inga aizbrauca pavisam neplānoti, vien pavadīt mēnesi atvaļinājuma pie mammas, kura tolaik strādāja tur. Taču sanāca, ka pavisam ātri tika atrasts darbs un bija iespēja speciālos kursos mācīties valodu.
“Laikam pirmos divos gadus nostrādāju savā pirmajā darba vietā, taču tur nepaliku. Tagad jau varu teikt, ka esmu par valsts finansējumu Īrijā pabeigusi studijas augstskolā, iegūstot grādu biznesa vadībā, un strādāju slimnīcā datu nodaļā,” stāsta Inga un norāda, ka nesalīdzināms ir arī sociālais atbalsts, ko sniedz Īrijā. “Lielākā atšķirība starp dzīvi Latvijā un Īrijā arī laikam ir tā, ka Latvijā cilvēki cenšas izdzīvot, bet Īrijā cilvēki dzīvo. Sociālais atbalsts ir nesalīdzināms. Ja Latvijā piedzimst bērniņš, tad jaunās māmiņas mokās un domā, kā bērniņu izaudzināt. Īrijā ir dažādi pabalsti un nav jādomā, vai māmiņai sanāks nauda pamperiem bērnam, pārtikai vai kādai rotaļlietai. Tur dzīvojot un strādājot, es noteikti jūtos daudz stabilāk un pasargātāka. Meitiņa arī piedzima Īrijā, viņai tur dzīvo vecvecāki, ir sākusi iet jau skolā. Adriana Īriju uzskata par savām mājām,” stāsta Inga. Viņa gan piebilst, ka nav jau arī tā, ka dzīve tālajā valstī būtu tikai rozēm kaisīta. Nācies pārvarēt dažādus šķēršļus un cīnīties par savu vietu.
“Bija laiks, kad ļoti daudz latviešu pārcēlās uz dzīvi Īrijā. Tagad
vairs tā nav, jo arī darba iespējas, sākoties krīzei, ir mazinājušās. Taču Īrijā dzīvo ļoti daudz latviešu, un katram ir savs dzīves stāsts un iemesli, kādēļ viņi ir tur. Citi brauca pelnīt naudu kredītiem vai elementārai izdzīvošanai mājiniekiem Latvijā. Un taisnība tā, ka Latvijas mēnešalgu Īrijā nopelnām nedēļas laikā. Tā kā atšķirība, protams, ir. Zinu kādu latviešu ģimeni, kurā ir četri bērni, kuri Latvijā vairs nevēlas atgriezties. Protams, Latvija vienmēr domās ir dzimtene, bet cilvēks pierod pie prombūtnes. Arī es, ja varētu visu to, kas man ir Īrijā, pārcelt uz Latviju, nešaubīgi teiktu, ka esmu dzimtenes patriote un dzīvotu, iespējams, pat Cēsīs. Taču ir daudzas netveramas lietas. Tās nav tikai mantas, kuras jāatved. Tā ir jau manis pieminētā dzīves kvalitāte un finansiālā drošība. Tāpat ir skaidrs, ka dzīvei Īrijā ir sava cena – vientulība un ilgas. Mīļos nesatiekam tik bieži, cik vēlamies. Taču ar laiku cilvēks iemācās apslāpēt arī šīs ilgas pēc mājas un mīļajiem, dzīvi vienkārši pieņemot tādu, kāda tā ir,” saka bijusī cēsniece un norāda, ka pieradusi arī pie sirsnības un atvērtības, kas vairāk jūtama Īrijā. Ingas vērtējumā latvieši ir vēsi un pārāk noslēgti savās domās un problēmās. “Īrijā vari uzrunāt jebkuru cilvēku un viņš būs sirsnīgs un pretimnākošs. Tā arī ir sava veida drošība, jo zini, ka pat uz ielas īsti neesi viens. Par Latviju es tomēr tā neteiktu. Tāpat redzu, cik ļoti daudz cilvēku pēdējos gados aizbraukuši no Cēsīm. Te ir palicis tik tukšs un kluss. Manā jaunībā Cēsu ielas bija pilnas ar jauniešiem. Nedēļas nogalēs pilsēta mudžēja no cilvēkiem,” atmiņās dalās Inga un neslēpj, ka par spīti tam izbauda atvaļinājumu Latvijā. Liene Lote Grizāne
Komentāri