Iespējams tiem, kuri ar riteņbraukšanu nodarbojas profesionāli, 300 kilometri trīs dienās šķistu tīrais nieks, tomēr Amatas novada Ģikšos dzīvojošai Madarai Gasiņai (21 gads) tie izvērtās par vieniem no grūtākajiem un emocijām pilnākajiem kilometriem.
Madara saka, šī ir bijusi viena no viņas dzīves lielākajām avantūrām, kurā iesaistījusies kopā ar nepazīstamu cilvēku. “Ar Jāni Maču (24 gadi) iepriekš nebiju pazīstama. Tā kā Jānis pēc profesijas ir fotogrāfs, kādu laiku viņš atradās manā draugu sarakstā sociālajā tīklā draugiem.lv. Vasarā viņš bija izplānojis ar divriteni doties apkārt Latvijai, tādēļ lielākajai daļai cilvēku, kuri atradās viņa profila draugiem.lv sarakstā, tika izsūtītas vēstules ar lūgumu pēc palīdzības, proti, sagādāt naktsmītni. Atbildēju, jo vēlējos palīdzēt. Biju plānojusi, ka varētu viņu sagaidīt kādā no Vidzemes posmiem un nodrošināt ar siltu ēdienreizi, ilgāk ar Jāni parunājot, viņš uzaicināja pievienoties. No sākuma teicu nē, jo man ir pienākumi un darbi, kurus nevar atstāt novārtā, kā arī man nav velosipēda,” atminas Madara. Tomēr Jāņa piedāvājums nav licis mieru. Madara apsvērusi iespēju un sapratusi – aicinājums jāpieņem. “Pēc tam, kad Jānim paziņoju, ka esmu gatava piebiedroties, viss notika operatīvi. Ļoti īsā laikā Jānis atrada velosipēdu, vienīgais, ko man vajadzēja izdarīt – sakravāt mantas, iesēsties autobusā un aizbraukt uz Balviem, kur mani sagaidīja Jānis ar velosipēdu. Tā sākās mans trīs dienu garais ceļojums no Vīksnas, kas atrodas netālu no Balviem, līdz Kārsavai, kamēr Jānis ceļā bija pavadījis jau apmēram divdesmit vienu dienu,” norāda jauniete.
Viņa gan atzīst, ka apbrīno Jāni, kurš tik īsā laika posmā spējis mērot tādu attālumu, proti, tie ir 1727 kilometri. “Ja godīgi, tad man pilnībā pietika ar trim dienām, tikai pēc pirmās dienas sapratu, uz ko esmu parakstījusies. Pirms šī piedzīvojuma domāju, ka tas izvērtīsies par ļoti foršām atmiņām, tomēr brīdī, kad katru dienu jābrauc desmit stundu no vietas, saproti, kas notiek. Otrajā brauciena dienā, no rīta pieceļoties, sāpes kājās ir lielas, jo tās nav pieradušas pie tādas slodzes. Kā ieraudzīju velosipēdu, tā pie sevis nodomāju: “Vai tiešām atkal jābrauc?” Otrā diena bija ļoti smaga, jo braucām tikai pa mežiem un brikšņiem. Bija daudz kritienu, asaru un lielas sāpes. Tieši tad kļuva bail, ka ceļu, iespējams, nevarēšu turpināt. Tomēr izcīnīju ar sevi varonīgu cīņu un braucienu turpināju, lai gan trešā diena emocionāli bija pati smagākā. Šajās trijās dienās izbaudīju tādu emociju spektru, kādu ikdienā nevar gūt. Joprojām atminos Jāņa teikto, ka dzīve ir skaista, ja to dzīvo, un tieši tajās trīs dienās es to darīju, lai arī bija negatīvās emocijas, tomēr arī tā ir pieredze,” atmiņās dalās Madara.
Jautāta, kāda ir bijusi meitenes sagatavotība pirms šī brauciena, Madara atzīst, ka tādas vispār nav bijis. “Ar divriteni es iepriekš esmu braukusi ļoti maz. Pirms tam, kad uzsāku 300 kilometru garo ceļu, pie sevis domāju: “Cik tad grūti var būt braukt ar velosipēdu? Uzsēdies un minies. Bet tad, kad minies desmit stundu no vietas, tad tas vairs nešķiet nieks. Protams, bija atpūtas brīži, bet spēki tāpat bija izsmelti. Nespēju noticēt tam, ko Jānis paveica. Cilvēki, protams, no malas var teikt, ka tas ir viegli, bet tā nav, jo tas prasa gan fizisko, gan emocionālo sagatavotību. Tas prasa ļoti daudz, ” vērtē drosmīgā jauniete.
Madara atzīst, lai arī ceļā pavadījusi trīs dienas, mājās viņa esot atbraukusi kā pilnīgi cits cilvēks, ar jaunām emocijām. “Tās emocijas, kad atgriezies mājās pēc šāda avantūras, nav aprakstāmas. Mani sagaidīja vecmāmiņa ar vakariņām, un tā ir tika laba sajūta, ka kāds tevi gaida un rūpējas, ka vienmēr ir, uz ko paļauties. No šī piedzīvojuma esmu sapratusi, ka vajag pieņemt izaicinājumus un censties izrauties no ikdienas rutīnas. Cilvēkus ļoti bieži vada bailes, kas viņus padara neatsaucīgus. Vajag vairāk uzdrīkstēties!” tā Madara Gasiņa.
Ar to, kā fotogrāfam Jānim Mačam ir klājies, apceļojot Latviju, drīz varēs iepazīties filmā, kur tiks stāstīts par sajūtām, emocijām un piedzīvojumiem brauciena laikā.
Komentāri