Uz aicinājumu pastāstīt par savu labāko draugu vai draudzeni atsaucās Nora Bērziņa, kura atzīst, ka draudzība ir kaut kas īpašs.
Savā vēstulē Nora saka: “Mans stāsts ir par īpašu draudzību, kura aizsākās 2001.gadā, kad iestājos Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Pirmais kurss, visi jauni un nepazīstami. Katram savi lieli dzīves mērķi un nākotnes ieceres. Un tur es iepazinos ar meiteni vārdā – Liene. Tagad, pēc astoņiem gadiem, pat iedomāties nevarēju, ka dzīve izvērtīsies tik piedzīvojumiem un brīnumiem bagāta. Visi toreiz vēlējās pabeigt tehnikumu, iet studēt augstskolās, kala lielos karjeras plānus. Tomēr dzīve ir kā ceļojums, bet uz kurieni tas aizved, to neviens mēs nezinām… līdz brīdim, kad dzīvē ienāk patiesais un vērtīgākais brīnums – ģimene, mīlestība un mazuļi. Bija aprīlis, un kā jau joku mēnesī, katram ir savs jociņš, bet Lienīte savam nu jau vīriņam paziņoja, ka ir stāvoklī. Sākumā tas likās tāds vienkāršs un jautrs jociņš, bet nepagāja ne ilgs laiks, kad atskanēja telefona zvans un šņukstošā balsī Lienīte pavēstīja, ka patiesi ir stāvoklī. Tā deviņus mēnešus es izdzīvoju līdzi savai draudzenītei gan skumīgās dienās, gan priecīgās. Kopā pikniki, kur bija izēšanās ar marinētiem gurķīšiem un sātīgiem šašlikiem, jautras izsmiešanās un sasveicināšanās ar mazuli, kas sparīgi bungoja pa Lienītes puncīti. Šie deviņi mēneši paskrēja, un kāda rīta agrumā atskanēja telefona zvans no laimīgā tēta, ka piedzimusi meitiņa. Tagad peciņai ir jau trīs gadiņi, mazule iet bērnudārzā. Ir nosvinētas Lienītes kāzas, kurās es biju vedējmāte un izjutu to, cik aizkustinoši ir stāvēt līdzās jaunajam pārim dzimtsarakstu nodaļā, kur saka labus vēlējumus un jūti, ka pašai sāk asaras birt. Un, protams, prātā palicis saviļņojošais bildinājums, ko Lienītei izteica viņas vīrs, un tas ir patiesi apbrīnas vērts. Tas bija darbdienas vakars, es biju ar kaut ko aizņemta, fonā skanēja radio. Un pēkšņi atskanēja Lienes tagadējā vīra Artūra balss un visaizkustinošākais bildinājums, kuru tobrīd dzirdēja ikviens radio klausītājs. Atceros, kā zvanīju Lienītei, bet viņa tikai spēja telefona klausulē raudāt. Un kurš gan neraudātu, jo tas patiesi bija skaisti. Jau drīz atkal būs 18.augusts un kārtējā kāzu
jubileja, kad jautrās sarunās atcerēsimies visskaistākos mirkļus un emocijas, bet februāra sākumā sagaidīsim jauno brīnumu – mazajai Annijai būs brālītis. Lūk, tāds ir mans stāsts par patiesi vērtīgu draudzību!” Ja arī tu gribi pastāstīt par savu labāko draugu vai draudzeni, atklāt interesantākos kopā piedzīvotos mirkļus, raksti: liene@druva.apollo.lv
Komentāri