Comenius skolēnu individuālās mobilitātes projekta trīs mēneši pagājuši, un Elisa, Izabela, Karolina un Alessandro jau atkal mācās savās skolās.
Aija Ziediņa, projekta koordinatore: „ Un daudz jauna uzzināja ne tikai viņi par Latviju un latviešiem, bet arī mēs par poļiem un itāļiem. Lielākās atšķirības izjuta skolēni no Turīnas- kāpēc katru dienu netiek lietota olīveļļa? Kāpēc mēs tik daudz ēdam kartupeļus? Kāpēc biešu zupa ir rozā krāsā? Viņi brīnījās par latviešu tradicionālo kafijas pagatavošanas veidu un to, ka mums siers ir vienkārši siers- bez īpašas nosaukuma pieminēšanas.”
Šajā laikā Elisa iemācījās tamborēt, dejoja tautas deju kolektīvā un dziedāja korī, Alessandro dziedāja skolas korī, Izabela un Karolina piedalījās aerobikas nodarbībās, bet kopā ar līgatniešu ģimenēm piedalījās projekta noslēguma koncertā.
Izabella, Polijas skolniece saka: ”Mana ģimene Līgatnē patiesi rūpējās par mani un, kas pats labākais, es jutos kā daļa no šīs ģimenes, nevis kā „tā poļu meitene, kas dzīvo šeit tikai trīs mēnešus”. Mēs kopā bijām Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Igaunijā, daudzviet Līgatnē. Katru nedēļas nogali
bija ceļojums vai ģimenes pasākums. Tagad man ir daži kilogrami vairāk, un arī tas liecina par ģimenes rūpēm. Bez skolotājas Aijas Ziediņas mūs šeit nebūtu. Mēs zinām, cik daudz darba un dokumentu prasa šāds projekts, un cik daudz viņa ir izdarījusi, lai mēs iepazītu jaunus draugus, valsti,
kultūru. Viņa rūpējās par mums skolā, organizēja ekskursijas un koncertu. Apbrīnoju cilvēkus, kuri dod iespēju arī citiem iepazīt to, kas pašiem patīk! Mani klasesbiedri bija jauki! Kopā piedzīvojām daudz prieka. 11.klase ir viena no lieliskākajām klasēm skolā. Paldies par tulkošanu, par stundām, ballītēm! Polijā biju iedomājusies šo projektu pavisam citādu, nebiju domājusi, ka iegūšu patiesi labus draugus, ģimeni un skolu. Tagad brīnos, kāpēc gan mēs bijām tik nobijušās pirms došanās šurp. Kā mēs ar Karolīnu dziedājām koncertā,- tagad Līgatne ir mūsu otrās mājas. Ikviens saka, ka mēs vienmēr varam braukt šurp atkal un es ceru, ka mēs arī atbrauksim (vismaz uz Latvijas 100 gadu jubilejas svinībām noteikti!). Un, protams, gaidīsim jūs Polijā… Man interesanti bija salīdzināt ne tikai poļus ar latviešiem, bet arī ar itāļiem un dāņiem. Šis laiks bija lielisks- es satiku daudz jaunus draugus, lietoju trīs valodas un arī žestu valodu, piedzīvoju daudzus jaukus brīžus. Ceru, ka mēs nezaudēsim kontaktus.”
Karolina no Polijas: „Apmaiņas programma ļāva man iemīlēt Latviju. Laiku, ko pavadīju Līgatnē, vienmēr atcerēšos ar prieku. Man patika viss! Pirms tam nezināju, ka šeit ir tik draudzīgi cilvēki un tik garšīga zāļu tēja. Un Līgatnes daba- tā ir kā no pasakas, nekad neaizmirsīšu klintis un dīķi. Ģimene bija jauka, jaunie draugi man palīdzēja visu laiku, skolotāji vienmēr centās paskaidrot, ja es ko nesapratu. Arī es ceru, ka veiksme ļaus man vēlreiz pabūt šeit! Paldies visiem, kas palīdzēja, lai šie trīs mēneši kļūtu par labākajiem manā mūžā. Alessandro no Itālijas: „Tā bija saulaina diena aprīļa vidū, kad skolotāja Elisabetta Valfre ienāca mūsu klasē un pastāstīja par Comenius projektu Latvijā. Es biju tiešām iepriecināts par iespēju doties uz valsti, kurā neviens no manas klases nav bijis, tāpēc ļoti ātri pieņēmu savu lēmumu. Trīs mēnešu laikā
Augšlīgatnē dzīvoju 17 gadīgās Līgas mājās. Mācījos 10.klasē, kas Latvijā ir pirmais gads vidusskolā. Mēs nebijām daudz, bet lieliska kompānija, un vislabāk es atcerēšos klases audzinātājas Lienes Pīlēģes organizēto ekskursiju, lai parādītu man Līgatnes dabu un smilšakmens iežus Gaujas krastos. Iepazinu arī citus Comenius skolēnus -poļu meitenes mūsu skolā, spāņus citās Latvijas skolās. Kopā
apmeklējām Stokholmu. Latvijā ieguvu daudz draugus, ar ko kopā rīkojām dažādus pasākumus (īpašs paldies Mārai par Lady Gaga ballīti) un apmeklējām Brīvdabas muzeju, slepeno padomju bunkuru, papīrfabriku un, protams, Rīgu. Arī kopā ar ģimeni apceļojām Cēsu apkārtni un Gaujas Nacionālo parku.
Kad laiks atgriezties Itālijā, esmu noskumis, jo Līgatne, skola un mani draugi ir kļuvuši par daļiņu no manas sirds. Esmu kļuvis pieaugušāks! Vēlos pateikt paldies Emīlam, Mārai, Jānim, Unai, Elisai, Karolinai un Izabelai, jo bez viņiem šis piedzīvojums būtu savādāks. Paldies manai klases audzinātājai, maniem skolotājiem un Līgas Grieznes ģimenei!” Elisa no Itālijas: „Itālijā tikai nedaudzi mani klasesbiedri zina, kur ir Latvija, bet, domāju, ar galvaspilsētas nosaukšanu būtu lielas grūtības (un, ielidojot Rīgā, manā itāļu telefonā parādījās sveiciens „Laipni lūdzam Lietuvā!”…vai esam iekāpuši pareizajā lidmašīnā?…) . Arī es sākotnēji ļoti baidījos no došanās uz tik tālu un nezināmu valsti. Bet laiks maina lietas un ļauj palūkoties uz notikumiem no cita skatu punkta- tā notika arī ar mani. Pēdējais mēnesis bija vislabākais un es pat sāku domāt, kāpēc gan izvēlējos palikt šeit tikai trīs mēnešus.
Prieks, laime un mīlestība – šos vārdus es lietotu, lai aprakstītu savas izjūtas šajā mazajā Latvijas pilsētiņā. Tagad es jūtos tā, it kā zaudētu savas otrās mājas. Liels paldies visiem, kas deva man iespēju piedalīties skolēnu individuālās mobilitātes programmā- manai skolotājai Itālijā un manai skolotājai Līgatnes vidusskolā. Bez šīs pieredzes nekad nevarētu saprast kā tas ir – būt tik ilgi un tik tālu prom no mājām. Domāju, ka trīs mēneši ir pārāk maz, lai izprastu Latviju- atturīgos cilvēkus, kas tomēr kļūst labi draugi īsā laikā, tradīcijas, kas sadzīvo ar datoriem, brīnišķīgus saules rietus, zaļus mežus pilsētas vidū. Tāda ir Latvija mazas itāļu meitenes skatījumā, kas saka paldies ikvienam, kas darīja viņu laimīgu , un cer nezaudēt kontaktus, kas radušies šajā apbrīnojamajā valstī.
Komentāri