Taurenietim Mārtiņam Komarovam ir 22 gadi. Viņš ir diplomēts juvelieris, kurš aizrāvies ar motocikliem. Mārtiņam netrūkst ne ieceru, ne apņemšanās nākotnē piepildīt kaut daļu no saviem sapņiem.
Jautājot Mārtiņam, cik sen motocikli kļuvuši par viņa sirdslietu, puisis atbild, ka jau kopš bērnības, kad vecākais brālis pagrabā tos jaucis un remontējis.
„Mans pirmais mocis bija Dņepr, ar mopēdu neesmu nemaz braucis. Vēlāk pirku citus, atkal pārdevu, līdz pats sāku tos būvēt. Metināju, liku iekšā zapiņa motorus,” stāsta Mārtiņš un atklāj, ka šobrīd viņam pieder divi moči – Yamaha šosejas motocikls un čopers, kurš vēl jāpārved no Īrijas.
Izrādās, ka Mārtiņš pusotru gadu dzīvojis un strādājis Īrijā tieši tādēļ, lai piepildītu vienu no saviem sapņiem – iegādātos tādus motociklus, kādus vēlējies.
„Tagad metinu un taisu arī dažādus motociklu aksesuārus. Gribētos izveidot kaut ko līdzīgu kā Amerikā – atnāk klients un motociklu pasūta tieši tādu, kādu pats vēlas. Mēs uzklausām viņa idejas un taisām augšā. Gribētos, lai Latvijā attīstās arī motociklu šroti, kuros varētu nopirkt dažādas rezerves daļas. Īrijā tādu netrūkst, bet Latvijā ir tikai saloni, kuros viss maksā bargu naudu,” domās dalās puisis un, runājot par baikeru klubiem, saka: „Nav īsti nekādu aktivitāšu. Viss palicis truls – viena nodzeršanās un tukša braukalēšana. Gribētu, lai cilvēki sāk veidot šovus – pārtaisa motociklus, gatavo aksesuārus. Un šādu meistaru jau pie mums patiesībā ir daudz, bet tas galvenokārt notiek pa kaktiem. Būtu forši visiem sanākt kopā kādā festivālā, atvest pārveidotos motociklus, izrādīt citiem un saņemt kaut kādu vērtējumu.”
Jautāts par motociklistiem un ātrumu, Mārtiņš saka – tās ir divas nešķiramas lietas.
„Bet braucēji ir dažādi. Vieni ir tie, kurus saucam par orgānu donoriem, bet rokeri – stilo un lēnām dudina, lai viņus visi ievērotu. Bet baiļu sajūtai jābūt. Pretējā gadījumā rezultāts var būt bēdīgs,” saka Mārtiņš un neslēpj, ka pašam ne mazums reižu nācies nokrist no moča.
Jautājot par meitenēm, Mārtiņš saka – netrūkstot tādu, kurām puisis ar moci patiks labāk nekā čalis ar mašīnu.
„Uz moča jūties brīvs. Tam ir īpaša aura. Taču teikšu godīgi, ka meitenes daudz vizinājis neesmu. Ar otra pavizināšanu jābūt īpaši uzmanīgam,” spriež puisis un jautāts, kāds ir viņa sapņu motocikls, saka: „Ar laiku gribu nopirkt Harley Davidson, bet es to pārtaisītu. Atstātu tikai dzinēju. Bet vispār man patīk moči melnā krāsā. No svara ir arī apģērbs. Ādas apģērbs nav tikai stila lieta. Tas, motociklam gāžoties, pasargā braucēju no smagiem nobrāzumiem, bet braucot – vienkārši no lietus,” saka Mārtiņš un uz jautājumu, kad viņš atklāj braukšanas sezonu, atbild: „Man tā nemaz nebeidzas. Braucu cauru gadu. Esmu braucis pat mīnus 25 grādu salā. Bet pārsalis biju gan.”
Jautājot par nākotnes plāniem, Mārtiņš atzīst, ka ar laiku vēlas izveidot savu firmu, kurā tirgotu motociklu aksesuārus.
„Man ir daudz ideju, bet trūkst līdzekļu. Telpas vajag, instrumentus… Tas nav tik vienkārši. Taču juveliera darbam gan tuvākajā laikā neesmu nolēmis pievērsties, lai gan skolas laikā daudzām meitenēm uztaisīju un dāvināju skaistus auskarus un gredzenus. Bet ar šo lietu naudu pelnīt nevar. Latvijā roku darbs nav novērtēts. Par to nemaksā. Tāpēc palikšu pie savas sirdslietas – motocikliem, ceru, ka ar tiem būs saistīts arī mans tiešais ikdienas darbs,” saka Mārtiņš.
– Tava mīļākā filma? – „Hells angels for ever”. Tā ir dokumentāla filma par motociklistiem. – Ko meitenes saka, kad ierauga tavu moci? –
Ir pārsteigtas. – Kāds bijis lielākais ātrums, ar kādu esi braucis? – 240 kilometri stundā. Bet Latvijā ceļi ir sliktā stāvoklī. – Trakākā lieta, kādu esi izdarījis? – Esmu samērā mierīgs. Trakas lietas nedaru. Bet teiktu, ka tā varētu būt situācija, kad aizmigu pie motocikla stūres. Draugs pamodināja. – Bez kā nevari iedomāties piektdienas vakaru? – Bez draugiem. – Tavi mīļākie svētki? – Jāņi.
Komentāri