
Mūzikā atgriežas mājās. Ukraiņu mūziķe Darja Leleko Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs. FOTO: Sarmīte Feldmane
Par Ukrainas karu stāsta fotomāksla un mūzika
Laikā, kad pasaule grīļojas, māksla un mūzika ir spēka, ticības un mīlestības avoti. Divās izstādēs Pasaules latviešu mākslas centrā ikdienas domas, rūpes un emocijas paliek pilsētas kņadā. Te uzrunā sāpes un cerība, labestība un ticība, ka karš Ukrainā beigsies. Tāds vēstījums bija arī ukraiņu mūziķes, bandūras virtuozes Darjas Leleko koncertā.
Sāpes, neziņa, cerības
Natālijas Ņesterkinas fotogrāfiju izstāde “Bezgalīgā cerība” ir kā kliedziens, lai cerība kļūst par īstenību. “Fotogrāfijas ieraudzīju Ļvivā. Mani satrauca to vēstījums. Tās atgādina par Ukrainas bruņoto spēku 30. brigādes kaujās ar Vāgnera spēkiem Bahmutas virzienā pazudušo ukraiņu karavīru sievām, mātēm, māsām un ģimenēm. Viņu tuvinieki devās uz fronti, un viņiem katra diena ir piepildīta ar cerībām, gaidām un izmisumu. Vīru un dēlu meklēšana kļuvusi par viņu svarīgāko misiju. Cerība, bailes, izmisums un vēlme uzzināt patiesību pavada viņus katru dienu,” stāsta izstādes kurators Arnis Šablovskis. Fotogrāfijās tie, kuri cer un gaida. Viņi tur rokās savu mīļo fotogrāfijas. “Neviens īsti nezina, cik Ukrainas karavīru ir pazuduši, cerības, ka atgriezīsies, ir diviem no tūkstoša. Ukrainai vēl skarbāk jārunā par to, kas notiek, lai pasaule dzird, ko valstij un tautai nodara agresors,” saka izstādes kurators.
Izstādes atklāšanā klātesošos uzrunāja fotogrāfe Natālija Ņesterkina. “Kara sagrautās ģimenes cer, meklē savējos, viņiem ir drosme gaidīt, interesēties, kas noticis. Sievietes ir bezgalīgās cerības simbols,” sacīja fotogrāfe.
Turpat līdzās Ingemāras Treijas gleznošanas studijas “Krāsmute” mākslinieču darbi, kuros viņu attieksme, emocijas par karu, brīvību un dzīvi. “Kad sākās karš, dāmas studijā sprieda, kā viņas varētu atbalstīt Ukrainu. Tad arī radās ideja – gleznot. Ļvivā gleznas parādīju fotomuzeja direktoram un runājām par izstādi. To sarīkot neizdevās, bet tika izgatavotas fotoreprodukcijas oriģinālā izmērā. Tās pabijušas ne tikai Ļvivā, arī vairākās citās pilsētās, līdz nonāca Harkivā. Tur Rotari klubs sarīkoja izsoli, nopirka reprodukcijas un naudu nodeva bērnu, kuri zaudējuši vienu vai abus vecākus, atbalstam. Harkivā viņu ir ap tūkstoti,” stāsta A.Šablovskis.
Viņš drīz pēc kara sākuma kopā ar domubiedriem regulāri brauc uz Ukrainu. “Redzot, kas notiek kara plosītajā zemē, satiekot ukraiņus, sapratu, cik svarīgs viņiem ir psiholoģiskais atbalsts, un tukumnieču gleznas to sniedz, arī tas, ka kara šausmas fotogrāfijās redz citās valstīs,” uzsver A.Šablovskis.
Mūzika ir spēka avots
Darja Leleko nepilnu mēnesi pēc kara sākuma kopā ar meitām ieradās Latvijā.
“Dzīvojām Ukrainas dienvidos, Mikolajivā, strādāju muzikāli dramatiskajā teātrī. Vīrs bija režisors Odesā, plānojām, ka arī es pārcelšos. Tas bija tad,” klusā balsī stāstījumu sāk Darja. Pagājušovasar vīrs gāja bojā, arī viņa māsas vīrs. “Līdz brīdim, kad viņš krita, bija viena dzīve, tagad cita. Dzīvoju šodienai, nedomājot par to, ka tad, kad beigsies karš, atgriezīsimies un darīsim to vai to,” saka ukrainiete.
No atmiņas neizdzēst 24. februāra rītu. Grūti bija noticēt, ka sācies karš. Ģimene dzīvoja dažus kilometrus no militārā lidlauka, kuru bombardēja. Vīrs atsteidzās no Odesas un jau nākamajā dienā devās karā. “Desmit dienas nosēdējām pagrabā, lidoja raķetes. Bija ļoti bail,” atmiņās kavējas Darja un piebilst – bija skaidrs, ka jārīkojas, lai glābtu meitas. Komandantstunda, uzlidojumi, neziņa, kas būs rīt…Ģimene dzīvoja pilsētas tajā pusē, no kuras uzbruka agresoru karaspēks.
Ceļš līdz Latvijai ilga desmit dienas. Caur Moldovu uz Rumāniju, Poliju, Lietuvu uz Latviju, kur viņu sagaidīja paziņa. “Ieradāmies, domājot, ka jau maijā atgriezīsimies mājās,” ar skumju smaidu saka ukrainiete. Darja dzīvoja Siguldā, tagad jau kādu laiku Rīgā. “Jaunākā meita sāka iet bērnudārzā, vecākā skolā, bet viņai bija ļoti grūti, jutās slikti un divus gadus mācījās tālmācībā, tas bija sarežģīti. Kad rudenī ieminējos, ka vajadzētu iet skolā, viņa piekrita. Meitām ir draugi, viņas apmeklē pulciņus. Jaunākā ir pirmklasniece, jau labi runā latviski. Abas ir iedzīvojušās, bet ilgojas pēc mājām,” pastāsta mamma. Arī Darjas vecāki ieradušies Rīgā un ikdienā palīdz mazmeitām.
“Man nebija ne bandūras, ne nošu, ne tērpu. Tomēr es izveidoju programmu. Man patīk spēlēt kopā ar latviešu mūziķiem. Gribētu sagatavot latviešu tautasdziesmu programmu bandūras pavadījumā, vēl jāizdomā koncepcija, gribas iesaistīt arī latviešu mūziķus, varbūt kādu koklētāju,” atklāj ukraiņu mūziķe.
Viņa strādā Ukrainas mājā, vada nodarbības bērniem, māca bandūras spēli, tiek dziedātas ukraiņu tautasdziesmas. Darja uzsver: “Lai bērni neaizmirst tautas tradīcijas. Tie, kuri vēlas, gan bērni, gan pieaugušie, nākam kopā un dziedam ukraiņu dziesmas. Mūzika ir spēka avots.”
Koncertā izskanēja daudzas pazīstamas ukraiņu dziesmas, klausītāji dziedāja līdzi, bet “Tumša nakte, zaļa zāle” vienoja visus, kuri bija atnākuši uz Pasaules latviešu mākslas centru. Tika arī vākti ziedojumi Harkivas bērnu atbalstam.
“Man draugi saka, ka palikšu Latvijā, nē, domāju par atgriešanos,” teic ukraiņu mūziķe Darja Leleko.
Komentāri